“Gaismas pieskāriens”.
⚪️Izstādē "Gaismas pieskāriens" 17 mākslinieki vienojušies kopīgā ceļojumā, kur gaisma atklāj ne tikai fizisko pasauli, bet arī dvēseles dziļākās nianses. Viņi piedāvā ieraudzīt gaismu nevis kā krāsu vai starojumu, bet kā emocionālu spēku – to pašu, kas mūs vada gan caur tumsas mirkļiem, gan caur prieka un iedvesmas piepildītām dienām.
⚪️Gaisma nav tikai vizuāls elements - tā ir kā dzīves simbols, kas palīdz mums orientēties tumsā. Tikai ar tās palīdzību mēs spējam redzēt ne tikai ārējo pasauli, bet arī paši sevi – savas vēlmes, bailes, cerības un sapņus. Šo mākslinieku darbi ļauj uz mirkli piekļūt dziļi personiskam pārdzīvojumam, atklājot, kā katrs no mums izjūt un piedzīvo gaismu un tumsu savā dzīvē.
👩🎨Izstādē būs apskatāmi šādu mākslinieku darbi: Anda Buškevica, Ludmila Grīnberga, Anna Kaltigina, Vita Makra, Elita Kaņepe, Mairita Mašala, Jana Mikosa, Inta Paulsone, Inga Rudzīte, Ivanda Spulle-Meiere, Dita Veģe, Ilze Ezerniece, Inita Kačevska, Inita Vilks, Aļona Prokofjeva un Ieva Jurka.
Nāciet un piedzīvojiet šo unikālo pieredzi – ļaujiet gaismai un mākslai apgaismot jūsu ceļu, kaut vai tikai uz mirkli. Jo reizēm ir vajadzīgs pavisam neliels pieskāriens, lai saskatītu, kas ir būtisks.
✨Izstādes atklāšana un tikšanās ar māksliniecēm 12. novembrī plkst. 16.00
Izstāde apskatāma no 12.novemra līdz 20. decembrim.
NO TUMSAS UZ GAISMU
Dobeles novada muzeja mazajā izstāžu zālē no 12. novembra līdz 2025. gada 22. martam aicinām apskatīt izstādi “No tumsas uz gaismu. Apgaismes priekšmeti muzeja krājumā”.
Gaisma un tumsa spēj eksistēt tikai tad, ja eksistē arī tās pretpols, bez vienas, otru pamanīt ir grūti. Tāpēc tumsā jāuzšķiļ sērkociņš, jāaizdedzina skals, sveces dakts vai petrolejas lampa un gaismu nošķirsim no tumsas.
Izstādes ietvaros skolēnu grupām piedāvāsim programmu “No tumsas uz gaismu”, kurā iepazīsimies ar izstādi un izveidosim savu apgaismes priekšmetu- sveci no bišu vaska.
Gaismas jautājums visos laikos visām tautām ir bijis svarīgs un nodarbinājis cilvēku prātus. Mākslīgā apgaismojuma vēsture sākās tad, kad cilvēks sāka izmantot uguni. Ugunskurus un lāpas varam uzskatīt par pirmajām apgaismes “ierīcēm”.
Izstādē apskatīts apgaismojuma vēsturiskais ceļš: kā apgaismojums ienāk cilvēku mājokļos. Kas ir skalturis, vējlukturis, petrolejas lampa? Kā un kad tika izgatavota pirmā svece? Kad elektriskais apgaismojums parādās ielu apgaismošanā un mājokļos? Kad mūsu rokās nonāk pirmais lukturītis, kurā tiek izmantotas baterijas? Šos un daudzus citus jautājumus varēs izzināt muzeja veidotajā izstādē.
Vislielākais akcents izstādē tiek veltīts svecēm. Sveces ir siltuma un gaismas simbols, tās mums ir līdzās svinīgos notikumos un ikdienā. Šodien sveces vairs nav nepieciešamas kā gaismas avots. Tās kļūst arvien populārākas un iecienītākas gan kā dizaina elements, gan kā relaksējošs elements stresa pilnajā ikdienā. Sveču liesmai piemīt arī kaut kas maģisks un netverams. Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētki un Jaunā gada svinības, kur neiztrūkstoša svētku rota ir sveces. Ar svecēm saistās arī kāda svinama diena. Latviešu tautas ticējumi teic, ka 2. februārī svinama Sveču diena, saukta arī par Svecaini, Grabenīcu, Vēja un Govju dienu, arī Ziemas Māras dienu. Bet visu februāra mēnesi dēvē par Sveču mēnesi. Izstādē ieskatīsimies arī sveču dienas tradīcijās un ticējumos.
Dobeles vārds ir cieši saistīts svecēm, jo pirms 55 gadiem - 1969. gadā - rūpnīcā “Dobele” tika uzsākta saimniecības un eglīšu sveču ražošana. Ar šiem diviem produktiem Dobeles vārds kļuva un joprojām ir atpazīstams visā Latvijā. No 1996.gada sveču ražošanas tradīcijas Dobelē veiksmīgi turpina uzņēmums “Baltic Candles Ltd”. Izstādi papildina abu uzņēmumu ražoto sveču paraugu krāsu un formu daudzveidība.
Izstādes apmeklētājiem piedāvājam ieslīgt gaismas iedegšanas un uzturēšanas jautājumā, aplūkojot krājuma apgaismes priekšmetus un atcerēties, ka gaismu nes ne tikai spuldzīte…
“Ievads”
No 20.septembrim līdz
26.oktobrim Dobeles novada muzejā būs apskatāma Ievas Jurkas laikmetīgās
keramikas izstāde “Ievads”
Izstāde Ievads tiek veidota kā retrospektīvs pārskats, kur katrs eksponāts iezīmē svarīgu pieredzi mākslinieces radošajā darbībā. Tāpat kā grāmatai ir ievads, kas ieskicē, par ko būs stāsts, autore līdzīgā veidā vēlas norādīt uz tām keramikas mākslas valodām, ko līdz šim ir atradusi kā saistošas un ar nepieciešamību turpināties.
Katrs darbs ir par laiku, pieredzi un emocijām, kas ir devuši neatsveramu vērtību realizējoties keramikas materiālā. Izstādē apskatāmie eksponāti ir veidoti dažādās tehnikās - šamota, akmensmasas un porcelānā, laika posmā no 2020.-2024.gadam.
Ieva Jurka ir ieguvusi izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā, piedalās izstādēs gan vietējā mērogā, gan starptautiski, kā arī ņem dalību dažādos pieredzes braucienos un keramikas mākslas simpozijos. Kopš 2020.gada ir pārvākusies uz dzīvi Bērzē, kur arī strādā savā keramikas darbnīcā.
Izstādes atklāšana 20.septembrī plkst. 16.00
Dobeles novada muzejā būs apskatāma Ingūnas Postažas gleznu un grafikas darbu izstāde.
No 18. jūnija līdz 20. jūlijam Dobeles novada muzejā būs apskatāma mākslinieces Ingūnas Postažas gleznu un grafikas darbu izstāde.
Ingūnas Postažas darbos – portretos un figūrās – skaidri vērojama Francijas apkārtējās vides un īpaši Luvras ietekme. Māksliniecei piemīt smalka tonālā redze un lieliska ritma izjūta, kas viņas darbiem piešķir unikālu un atpazīstamu stilu.
Ingūna Postaža dzimusi 1970. gadā, izglītojusies Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Pašlaik māksliniece dzīvo mākslas mekā Parīzē. Personālizstādēs un grupu izstādēs viņa piedalās kopš 90. gadu sākuma. 2004. gadā izstādē Parīzē par gleznu «Intriga» apbalvota ar zelta medaļu.
Izstādes atklāšana 18.jūnijā plkst. 12.00
PEONIJAS Dobeles novada muzejā
6., 7. un 8. jūnijā Dobeles novada muzejā būs apskatāma peoniju izstāde!Izstādē būs redzamas ap 100 peoniju šķirnēm no Anitas Kozuliņas dārza! Latvijā peonijas ir sena un ļoti iecienīta ziedu kultūra. Jau kopš 19. gadsimta tās atrodamas teju katrā dārzā, savukārt peoniju selekcija aizsākās līdz ar valsts neatkarības atgūšanu. Pēdējā laikā cilvēku interese par peonijām turpina pieaugt.Zitas Vēveres gleznu izstāde "Es esmu"
No 27.aprīļa līdz 8.jūnijam Dobeles novada muzeja mazajā zālē apskatāma Zitas Vēveres gleznu izstāde "Es esmu".
Izstādes atklāšana 27.aprīlī plkst. 13.00
Brīžos, kad turu rokās otu un esmu līdz elkoņiem un pat – kāju pirkstu galiem notašķījusies ar eļļas krāsām, prāts, domas un vārdi pazūd. Es vienkārši esmu.”
Zita Vēvere dzimusi 1975. gada 27. aprīlī Dobelē Maijas un Agra Ziediņu ģimenē. Kurp vien veries, uz sienām bija redzamas mammas mātes – mīļās omītes Almas Ābolas gleznas, un pat bēniņi bija pilni ar tām. Augt starp gleznām, stundām ilgi pētīt eļļas triepienus uz tām Zitai šķita dabiskāk par dabisku, un saprotams, ka tieši par mākslinieci viņa vēlējās kļūt. Tomēr omīte pierunāja iet prātīgāku ceļu. “Gleznot tu varēsi vienmēr,” viņa mudināja, “Būt tikai par mākslinieku – grūti tā. Galvenais, iegūsti kādu profesiju. Un tad – glezno!”
Zita paklausīja. Iestājās LU Filoloģijas fakultātē, ar izcilību ieguva maģistra grādu humanitārajās zinātnēs, laida pasaulē dēlu Matīsu Mārtiņu, sāka strādāt izdevniecībā par korektori, tad – literāro redaktori, pēcāk – par žurnālisti un galveno redaktori. Izdevniecībās “Žurnāls SANTA” un “Rīgas Viļņi” veidojusi vairākus žurnālus un vadījusi to kolektīvus (žurnālus “Mans Mazais Skolā”, “Deko”, “Shape”, “Privātā Dzīve”, “Stella” un “OK!”).
“Mans foršais dēls auga, mana karjera virzījās uz augšu, es ārkārtīgi daudz strādāju, bieži – bez brīvdienām, dzīve bija aizraujoša, bet es teju vai nemitīgi izjutu dziļas, pat sāpīgas ilgas un nemieru. Iekšēji ik pa laikam salūzu un piedzīvoju krīzes. Es meklēju un meklēju. Kaut kas nebija tā, kā jābūt – par spīti tam, ka ārēji mana dzīve izskatījās izdevusies. Joprojām nevarēju sev atbildēt uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga, tomēr to atrast un aptvert esmu ilgojusies, kopš sevi atceros, – par to pirmoreiz iedomājos trīs gadu vecumā,” stāsta Zita.
2013. gadā Zita sāka apmeklēt Kaspara Zariņa mākslas studiju. “Divas stundas nedēļā, kurās pieskāros eļļas krāsām, bija kā alķīmija, kas mani lēnām, bet neizbēgami mainīja. Pēc nodarbības, izgājusi uz ielas, kādu laiku nespēju parunāt – tikai spēru soļus, smaidīju un staroju kā spuldzīte. Laimīga.”
Pēc pusotra gada Zita aizgāja no preses, atstājot žurnāla “OK!” galvenās redaktores krēslu, drīz piedzīvoja arī šķiršanos un kopā ar dēlu atgriezās dzimtajā Dobelē. Strādājusi producentu kompānijā “Brīvdienas”, tad vairāku gadu garumā darbojusies sociālajā jomā Jelgavā un Rīgā – bijusi deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikācijas speciāliste, direktores vietniece Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā un nodibinājumā “Fonds PLECS” sniegusi atbalstu ģimenēm, kas uzņēmušas vai grasās uzņemt bērnus no ārpusģimenes aprūpes iestādēm.
Kas notika ar gleznošanu? “Kad atgriezos Dobelē, vairs nebija iespējams izbraukāt uz Rīgu – uz gleznošanas nodarbībām, un tas manī radīja pat izmisumu. Arī darbs – jo sevišķi bērnunamā – emocionāli bija ļoti smags, man sākās veselības problēmas, un vienā brīdī skaidri sapratu – man ir jāņem rokās ota un jāglezno pašai. Bez skolotāja. Tas ir vienīgais ceļš. Tobrīd vēl neaptvēru, uz kurieni šis ceļš ved, bet sekoju impulsam un intuīcijai. Nez kāpēc tas šķita ļoti svarīgi. It kā tajā brīdī izšķirtos – mana dvēsele dzīvo vai arī padodas un lēnām sāk mirt,” atceras Zita.
Kopš 2019. gada Zita piedalījusies trīs mākslinieku grupu izstādēs Rīgā un Budapeštā (Ungārijā), uzvarējusi mākslas darbu konkursā ASV un saņēmusi vairākas starptautisku konkursu atzinības balvas; viņai notikušas piecas personālizstādes – Dobelē, Jelgavā un Ventspilī; šī ir sestā. Pati pirmā norisinājās tieši šajās, Dobeles novada muzeja, telpās. “Skaidri atceros, kā jutos,” māksliniece smaida. “Pārbijusies, uztraukta un – neizmērojami laimīga. Atminos, ka domāju – man ir izstāde, tātad es būtu saucama par mākslinieci, un, ja esmu saucama par mākslinieci, tātad beidzot – beidzot! – varu atļauties būt jocīga un pat traka! (Smejas.) Vienmēr savā ziņā esmu tāda jutusies. Tā kā apveltīta ar īpašu jutīgumu, tātad – atšķirīga un neiederīga. Lai būtu piederīga, centos, cik spēka, piepildīt citu cilvēku gaidas un būt laba, labāka un arvien labāka. Māksla ir mani no tā atbrīvojusi. Te nu es esmu. Es vienkārši esmu.
Tāda arī ir meklētā jēga. Te. Šajā parastajā ikdienas mirklī. Dziļi to izjūtot. Pieredzot sevi kā plašāku un dziļāku esamību par personību. Esot vienotai ar visu, kas pastāv un piedalās skaistajā dejā, ko sauc par dzīvi.
Šo – neizstāstāmo esamību – arī gleznoju.”
Tagad Zita Dobelē vada gleznošanas meistarklases, iedvesmo cilvēkus atrast un noticēt savam radošumam un iekšējam spēkam un ir sistēmiskā ģimenes psihoterapeite apmācībā.
“Modini, Mudini, Mierini.” Dobeles novada Evaņģēliski luteriskās baznīcas.
No 17.aprīļa Dobeles novada muzejā apskatāma Dobeles novada muzeja krājuma izstāde “Modini, mudini, mierini.” Dobeles novada Evaņģēliski luteriskās baznīcas.
Izstāde “Modini, mudini, mierini” veltīta luterāņu baznīcām Dobeles novadā. Šajā izstādē apskatītas gan funkcionējošas, gan tās baznīcas, kas nu jau ir dažādā drupu stāvoklī. Tā pat kā citur, arī Dobeles novada dievnamiem gan abās pilsētās, gan katrā pagastā nav tikai reliģiska nozīme, bieži vien tie ir katras vietas spilgtākie vēstures liecinieki. Tās ir oāzes, kas sevī glabā skaistus sakrālās mākslas paraugus, bet pašu ēku apveidi mums atgādina par arhitektu, namdaru, amatnieku prasmēm un sasniegumiem vai piedzīvotajām grūtībām.
Izstādes pamatā ir Dobeles novada muzeja krājuma materiāli un baznīcu ekspedīcijās savāktais, tā pat izmantotas fotogrāfijas no vietējo iedzīvotāju albumiem un arhīviem, Ziedoņa muzeja, Valmieras muzeja, Rundāles pils muzeja krājuma, Egila Tursa arhīva, NKMP arhīva, draudžu pārstāvju apkopotā informācija, Dobeles novada bibliotēku novadpētniecības materiāli.
Izstādes atklāšana 17.aprīlī plkst. 16.00
Maijas Bujakas gleznu izstāde “Sapņa piepildījums”
No 19.marta līdz 20 aprīlim Dobeles novada muzejā apskatāma Maijas Bujakas gleznu izstāde “Sapņa piepildījums”.
Maijas dzimtā puse ir Tukuma novada Vānes ciems. Kaut gan skolas gados padevusies zīmēšana, tomēr profesionālo izglītību Maija ieguvusi ļoti praktisku, beidzot Bulduru Dārzkopības tehnikuma daiļdārzniecības nodaļu. Bet dzīves ceļi mēdz būt dažādi un Maija 32 gadus bija Krimūnu pagasta pasta nodaļas vadītāja.
Sākt gleznot, tāds sapnis bijis jau sen. Kad mākslas pedagoģe Aija Prince nodibinājusi savu mākslas studiju “AIJA”, Maija devusies turp, lai attīstītu savu bērnības talantu. Pirmā glezna tapusi 2014.gadā. papildināt savas zināšanas bijusi iespēja arī ASV pie mākslinieces Virdžīnijas Contarellas. Gleznot, tas ir nokļūt citā pasaulē, atbrīvot savu dvēseli no ikdienas rūpēm un problēmām, tā saka māksliniece.
Apskatāmi gan dabas skati, klusā daba, gan portreti.
Izstādes atklāšana 19.martā plkst. 16.00
Uldis Zuters "20/21"
izstādē „21/20” eksponēti pēdējos gados radītie darbi – 21. gs. 20. gados. Tie pašam māksliniekam liekas tuvāki un saprotamāki.
Uldis Zuters dzimis 1941. g. 7. septembrī Rīgas apriņķa Sidgundas pagastā. Arī sākumizglītību ieguvis Sidgundas pamatskolā. Mākslinieks stāsta: “Turpmākais dzīves ceļš tradicionāls manas paaudzes gleznotājiem – J. Rozentāla Mākslas vidusskola un Latvijas Mākslas akadēmija, kuru absolvēju 1969. gadā. Pēc akadēmijas beigšanas kļuvu par jelgavnieku. Izstādēs piedalos kopš 1969. gada, taču mana radošā biogrāfija izveidojusies tā, ka pa īstam glezniecībai atraisos tikai reizē ar Tautas atmodu, tad (1991) tieku uzņemts arī Latvijas Mākslinieku savienībā. Pēdējos gados, regulāri piedaloties konkurss – izstādēs, esmu vairākkārt saņēmis dažādas atzinības balvas. 2019. gadā glezna “Pa ceļam. Ziema” nominēta konkurss- izstādē “Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā””.
Indras Stankes gleznu izstāde
3. februāri plkst. 13.00 Dobeles novada muzeja mazajā zālē tiks atklāta Indras Stankes gleznu izstāde “Ko sirds pazīst?”.
Indra Stanke ikdienā strādā par dizaina un tehnoloģiju skolotāju Jaunmārupes pamatskolā. Augstāko izglītību ieguvusi LU Pedagoģijas fakultātē, kur mājturības un vizuālās mākslas studijas ielika pamatu ne tikai profesijai, bet arī hobijam – gleznošanai. Ar saviem darbiem ir piedalījusies mākslinieku kopīgajās izstādēs: Ikšķilē, restorānā “Brandīne”(2020); gadatirgū "Art Riga Fair"(2020); Jelgavas bibliotekā (2021); Rīgā, kafejnīcā “K.Suns” (2022), "VIA Jūrmala Outlet Village" (2023). Darbu personālizstāde - Mores Tautas namā (2023).
Autore par sevi: “Es gleznoju, to, kas man tajā brīdī patīk - dārzs, daba, ziedi, svaigs gaiss, suņi un kaķi. Un, protams, mīļie cilvēki man apkārt. Katras gleznas radīšana ir kā atpūta no ikdienas darba un reizē pētījums, kurā eksperimentēju ar krāsām. Domāju, skatos, salīdzinu un arī mācos. Ja ieraugu vai izjūtu, ko iedvesmojošu, tad ir tik viegli to uzlikt uz audekla. Gleznoju arī pēc pasūtījuma – mīluļus: suņus, kaķus, zirgus; un ir pat traktoru!”
Izstāde apskatāma līdz 9. martam.
Ieeja pasākumā bez maksas
Pasākums tiks fotografēts un materiāli tiks izmantoti publicitātes vajadzībām.
ČETRU CEĻOJUMU autores
Inese Brants ir viena no Latvijā atzītākajām porcelāna māksliniecēm, vairāku
zinātnisku publikāciju autore. Viņas specializācija ir porcelāna apgleznošana,
ko Inese Brants ne tikai praktizē, bet arī pēta teorētiski un māca citiem; ar
to viņu pazīst Latvijas un Eiropas keramikas un porcelāna mākslas vidē.
Inese
Brants izstādēs piedalās kopš 1997. gada, regulāri rīko personālizstādes,
piedalās keramikas simpozijos un starptautiskās izstādēs.
Mākslinieces
darbi atrodas daudzu Latvijas un ārzemju muzeju kolekcijās.
Irina Vorkale profesionālo izglītību ieguvusi J. Rozentāla Rīgas mākslas
vidusskolā (1961-1973), Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā
(1974-1979).
Izstādēs
piedalās no 1972. gada.
Latvijas
Mākslinieku savienības biedre no 1985. gada.
Personālizstādes
bijušas Rīgā, regulāri piedalījusies grupu izstādēs Latvijā, Krievijā, Gruzijā,
Spānijā, Austrālijā, ASV un citviet.
Darbi atrodas Valsts Mākslas muzeja un Latvijas
Mākslinieku savienības, Latvijas Kultūras ministrijas, mākslas muzeja
"Arsenāls", Latvijas Kultūras fonda un citās kolekcijās.
Alla Folka beigusi J. Rozentāla Mākslas vidusskolu (1970) un Latvijas
Mākslas akadēmijas gleznotāju-pedagogu nodaļu (1976), kopš 2003.gada ir
humanitāro zinātņu mākslas maģistre.
No 1994. gada Latvijas Mākslinieku
savienības (LMS) biedre.
Izstādēs
piedalās kopš 1988. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes Rīgā.
Māra
Ozola beigusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1983),
Latvijas Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļu (1990) un B. Bērziņa
glezniecības meistardarbnīcu (1993).
Kopš 1997.g. Latvijas
Mākslinieku savienības biedre.
Izstādēs piedalās kopš
1993.gada.
Piedalījusies plenēros
Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Armēnijā, Vācijā.
Darbi atrodas Armēnijas
Nacionālās galerijas un citās privātkolekcijās.
ČETRI CEĻOJUMI
Muzeja lielajā zālē no 12.01. - 17.02 apskatāma četru mākslinieču - Ineses Brants, Irīnas Vorkales, Allas Folkas un Māras Ozolas darbu izstāde "ČETRI CEĻOJUMI" !
Inese Brants
Ceļojums laikā no pagātnes tagadnē. Mēģinājums savienot pagātni ar tagadni. Pa 300 gadiem Eiropā ir saražots milzīgs porcelāna daudzums. Daudz gājis bojā, daudz izmests, bet diezgan daudz nevienam nevajadzīga porcelāna klīst pa pasauli meklējot jaunu saimnieku. Zinot, cik sarežģīti un darbietilpīgi top trauki, manī ir iemājojis porcelāna glābēja gars. Tāpēc man ļoti patīk rotaļāties ar “otro roku” porcelānu. To apgleznojot un grupējot, nevienam nevajadzīgos traukus mēģinu atgriezt dzīvē. Savos darbos izmantoju arī Rīgas Porcelāna fabrikas vecos padomju laika dekolus ar kuriem tika rotātas servīzes. No tiem veidoju šķīvjus un vāzes ar greznām vintāžas virsmām.
Irīna Vorkale
Ceļojums Latvijas vasarā. Ceļojums mūsu brīnumainajās pļavās, kuras zied, smaržo un san, pārsteidzot ar augu, formu un krāsu daudzveidību. Dabas talants un izdoma ir bezgalīga un nepārspējama. Izstādes darbi ir mans atmiņu albums par Latvijas vasaras laika sajūtām. Mana milzīgā sajūsma par dabas krāšņumu, tās formu, krāsu, noskaņu daudzveidību un smaržu prieku. Ar zīmuļu, otu un krāsu palīdzību esmu centusies notvert gan pavasara ziedu trauslumu, gan līgo vakara un dziesmu svētku vainagu krāsu košumu, gan rudens puķu piesātināto un rūgto smaržu krāsu.
Alla Folka
Eiropas ceļojumi. Šajā izstādē redzamie darbi ir manu tuvāku vai tālāku ceļojumu iespaidu uzmetumi. Tās ir lapas no maniem ceļojumu skiču bloknotiem. Zīmējot un gleznojot nelielas studijas no dabas, es varu daudz precīzāk uztvert un atainot skaistās ainavas un raksturīgos pilsētu skatus. Ar tušas pildspalvu un akvareļa krasām es skicēju uz papīra manas mīļās Parīzes ainas, Venēcijas vai Barselonas skatus, Sjēnas katedrāli vai Kaltenes ainavu. Šie mirkļa iespaidi ir atkarīgi no tā, kā es saskatu sezonas un diennakts laika, saules gaismas un ēnu dziļuma saspēli ar arhitektūru un dabu. Vēlāk no šīm ceļojumu piezīmēm top meti lielāka izmēra gleznām uz audekla.
Māra Ozola
Nebeidzamais ceļojums mana Dvēseles Dārzā, kur Gaisma un Dārzs spoguļojas viens otrā, radot vietu patvērumam tumšākos brīžos, kur atcerēties, ka Skaistums, Prieks un Mīlestība ir mums visapkārt – tikai jāatver savas acis un savu sirdi! Lai arī Tev jauka pastaiga manā dārzā!
Izstādes atklāšana 12.01. plkst. 16.00
Es ticu visam, kas nemelo.
Es ticu visam, kas izstaro labestību, sirsnību un mieru.
Es ticu ziediem, pļavai un mežam.
Ziedus dāvinām mātei, kad bērns piedzimst.
Ar ziediem pavadām cilvēku mūža galā.
Es ticu, ka rītdiena būs labāka, jo tumsā dzimst gaisma. Tā ir šodienas aktualitāte.
Skaļi vārdi ir kā cīruļputenis – tas atnāk un izkūst.
Tādēļ izstādē ir ziedi, Latvijas ainava un granīta monuments.
Tas viss bez skaļiem vārdiem pauž manu ticību labajam.
Zemgaliete, dobelniece, studējusi mākslas pedagoģiju, ainavu arhitektūru un dārzkopību. Strādājusi kā māksliniece un mākslas pedagoģe Dobelē un Rīgā. Kopš 2003. gada ir brīvmāksliniece. 2014. gadā izveidojusi divas privātstudijas Dobelē un Jaunpilī, organizē vasaras plenērus un vada gleznošanas meistarklases. No 1989. gada aktīvi piedalās izstādēs Latvijas dažādās pilsētās. Lielākās personālizstādes bijušas Rīgā Pēterbaznīcā, Rīgas latviešu biedrības namā, Jūrmalā, Valmierā, Jelgavā, Saldū, Tukumā, Kandavā, Kuldīgā, Rūjienā, Dobelē un citviet Latvijā. Ārpus Latvijas bijušas personālizstādes Lietuvā, ASV, Norvēģijā. Regulāri un aktīvi darbojas dažādos projektos, sadarbībā ar uzņēmumu Dobeles sveces izveidotas Ziemassvētku un ceriņu sveces ar Aijas Princes gleznu fragmentiem, tapis arī Dobeles “Ceriņautobuss” un Dobeles Dārzkopības institūtā krūzītes ar ceriņgleznojumiem. Izdotas arī vairākas grāmatas ar Aijas Princes ilustrācijām. Gleznotājas darbi atrodas Dobeles novada muzejā, Ojāra Vācieša, Tukuma muzeja fondos un daudzās pasaules valstu privātkolekcijās – Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Anglijā, ASV, Kanādā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Somijā, Portugālē, Polijā, Armēnijā u.c.
2006. gadā iznācis Aijas Princes dzejoļu krājums “Pieskāriens” ar autores gleznu reprodukcijām.
ESĪBAS KODS
Kas ir šī sinerģija?
Tā ir prasme saprast vienam otru bez vārdiem.
Tā ir spēja saredzēt un saklausīt otru, sajust un pieņemt otra skatījumu uz dzīvi.
Tā ir prasme runāt caur pieskārienu, nolasīt domas ar vienu acu skatienu, elpot vienā ritmā...
Tā ir beznosacījuma mīlestība
Tā ir ESĪBA.
Dobeles Mākslas skolas 2023. gada absolventu noslēguma darbu izstāde.
No 21. septembra Dobeles novada muzejā apskatāma Dobeles Mākslas skolas 2023. gada absolventu noslēgumu darbu izstāde.
,,LIDOJUMS,, ir šī gada Dobeles Mākslas skolas audzēkņu noslēguma darbu vienojošā tēma. Tēmas idejas autori ir paši audzēkņi.
Noslēguma darbs tiek veikts mācību procesa noslēguma posmā – pēdējā mācību gada pēdējā semestrī, audzēkņiem izvēloties tēmu un materiālus, mākslas tehnikas un paņēmienus.
Mēs visi vēlamies lidot, sapņos vai iztēlē.... Jaunie mākslinieki vizualizēdami savus lidojumus mākslā, atveido lidojuma netveramību. Tehniku ziņā darbi ir atšķirīgi, bet visi izstādē redzamie mākslas darbi stāsta mums audzēkņu domas par lidojumu.
Izstādē apskatāmi darbi, kurus izsapņojuši 13 Mākslas skolas absolventi: Aleksa Hanna Haļutina, Enija Gribovska, Elīna Saleniece, Linda Brikmane, Matīss Ivanovs, Kristiāna Agule, Megija Indrule, Marta Šņore, Linda Bērtiņa, Līva Čeka, Hilda Surna, Baiba Tomašūna un Elza Freimane.
Izstāde apskatāma no 21.09 - 28.10. Dobeles novada muzeja mazajā zālē.
Mākslas un dzejas diena Dobelē
✨ Mākslas skolas aktivitātes balstītas uz krāsu un vizuālo kustību kombināciju. Mūsdienu krāsa, dinamika un senatnes apvienojums katram var izdoties citādāks. Mazliet jāļaujas senatnes un Dobeles pils elpai, mazliet jānoskaņojas vēlmei to apvienot ar mūsdienām, iespējams, mazliet jāsadūšojas radīt kādu nākotnes vīziju. Mākslas skolas aktivitātes balstītas uz krāsu un vizuālo kustību kombināciju. Mūsdienu krāsa, dinamika un senatnes apvienojums katram var izdoties citādāks. Mazliet jāļaujas senatnes un Dobeles pils elpai, mazliet jānoskaņojas vēlmei to apvienot ar mūsdienām, iespējams, mazliet jāsadūšojas radīt kādu nākotnes vīziju.
✨ Projekts "TURI MUTI / NEKLUSĒ" ir divu autoru sadarbība – Inga Bitēna radīja dzeju un ilustrācijas, savukārt Valters Levins ierakstīja autores balsi, atdzīvināja tēlus animācijā, kā arī radīja mūziku.
Projekta būtība ir atrast un izprast sevi, lai labāk saprastos ar citiem, dzīvot mierā šajā pasaulē, nezaudējot savu mentālo veselību, vēl jo vairāk – to stiprinot.
Savā dzejā Inga Bitēna reflektē ar sāpēm, humoru un emocijām, atklāti risinot iekšējos konfliktus, meklējot un atrodod līdzsvaru kaut kur pa vidu, ietērpjot visu tintes pludinātos zīmējumos. Teksts nav sacerēts, bet gan izjusts, pārdzīvots un tad pierakstīts.
Šogad akcents mākslā: mūsu lepnums Dobeles pils un tā silueti…Tas izvēlēts, jo 2023. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu tēma Latvijā ir veltīta pieminekļu aizsardzības simtgadei, jo tieši pirms 100 gadiem tika pieņemts likums par pieminekļu aizsardzību Latvijā. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde kā nozīmīgu piemēru šogad ir izvirzījusi valsts nozīmes kultūras pieminekli “Dobeles pilskalns ar priekšpili un viduslaiku pils”.
Aivara Rozenbaha cianotipijas izstāde VERSIJA “C”
Dobeles novada muzejā no 11.jūlija līdz 13.augustam būs apskatāma
Aivara Rozenbaha cianotipijas izstāde VERSIJA “C”.
Cianotipijas tehnika ir viens no pirmajiem foto procesiem 19. gadsimta vidū. Izstādē skatāmi autora dažādu žanra cianotipijas darbi un piemēri no viņa sekotāju daiļrades.
Cianotipija ir gaismas māksla. Cianotipijas procesu- cyanotype 19. gs. izgudroja angļu zinātnieks un astronoms Džons Heršels. „Cyan” ir cēlies no grieķu vārda κυανός [kyaneos] un tas nozīmē „zils.” Cianotipija ir viens no pirmajiem fotoprocesiem, šo tehniku iesākumā lietoja botāniķi fotogrammu izgatavošanai. Vēlāk to, sauktu arī par „blueprint”, izmantoja fotoreprodukciju radīšanai, rasējumiem, grāmatu ilustrācijām. Darba veidošana sākas ar to, ka uz papīra vai cita materiāla uzklāj speciālu emulsiju, kad tā nožūst, papīru kombinē ar fotogrāfiju, augiem, spalvām vai citiem materiāliem, un tad nāk svarīgākais posms – gaismas pelde. Vislabāk, ja tā ir saules gaisma, bet var izmatot arī speciālas lampas.
Heršela grupas dalībnieki par izstādi “Cianotipijas tehnikas prezentēšana, MŪSU interpretācijā, ir tradicionālas vērtības pasniegšana mūsdienīgā izpildījumā, robežu nojaukšana starp fotogrāfiju un glezniecību, fotogrāfiju un grafiku, starp dokumentālo un māksliniecisko, tādējādi radot jaunu mākslas produktu. Tas ir veids kā mēs cenšamies iekļauties mūsdienu mākslas procesos, kur nemitīgi tiek meklēti jauni veidi, kā vērot un uztvert mākslu.”
Aivars Rozenbahs cianotipijai pievērsies deviņdesmito gadu beigās. No 2008. gada Aivars darbojas cianotipijas mākslinieku - domubiedru un kursa biedru kopā “Heršela grupa”, ir tās pamatlicējs un ideju ģenerators.
Izstādes atklāšana 12.07. plkst. 16.00
Dobeles Pilī norisināsies diskusija un priekšlasījumi “ZEMGALES TERITORIJAS DZELZS LAIKMETA APBEDĪŠANAS AINAVA”
Šī gada 5. jūlijā plkst. 16.00 Dobeles Pils lielajā zālē norisināsies diskusija un priekšlasījumi par Zemgales teritorijas dzelzs laikmeta apbedīšanas ainavu. Diskusiju un priekšlasījumus organizē Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts sadarbībā ar Dobeles novada muzeju.
Dalība bez maksas.
Arheoloģijā ainava tiek pētīta kā kultūras, sociālās un vides dinamika, kas vienlaicīgi gan ietekmē cilvēka domāšanu, gan ir tā darbību rezultāts. No šādas perspektīvas raugoties, arī kapulauku ierīkošana ir cilvēka izvēles rezultāts attiecībā pret apkārtējo vidi, veidojot īpašu apbedīšanas ainavu. Ar to saistās daudz jautājumu. Kā apkārtējā vide ietekmēja kapulauku izvietojumu un attīstību? Kādu iespaidu kapulauki atstāja uz kultūrainavas attīstību? Zemgales īpatnība ir viduslaiku kapsētu ierīkošana seno kapulauku teritorijā. Kādi faktori – reliģiski, politiski vai vides – noteica šo izvēli? Par to tik diskutēts Dobeles Pilī.
Priekšlasījumi:
Elīna Guščika (LU LVI vecākā eksperte, mg. hist.) – Dzelzs laikmeta apbedīšanas ainava Zemgales teritorijā: nozīmīgākie jautājumi, pieejas un metodes izpētes vēsturē
Ildze Mīlgrāve (LU LVI eksperte, mg. hist.) – Jauns skatījums uz kultūrainavas attīstību dzelzs laikmetā: Tērvetes reģiona piemērs
Guntis Zemītis (LU LVI vadošais pētnieks, Dr. hist.) – Dzelzs laikmeta kapulauku un viduslaiku kapsētu mijiedarbība Zemgalē.
Diskusiju vada: Zemgales arheologs, vēsturnieks Andris Tomašūns.
Priekšlasījumi un diskusija par Zemgales teritorijas dzelzs laikmeta apbedīšanas ainavu notiek Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta “Apbedīšanas tradīcijas ainavā: Latvijas teritorija dzelzs laikmetā (1. – 1200. g.)” (lzp-2021/1-0163, vad. G. Zemītis) ietvaros.
PārEjas
Līdzās foto mirkļiem, kas dobelnieku dzīvēs noritējuši pirms 90 un 100 gadiem, izstādes saturā ielavās arī ievērojamu novadnieku ģimeņu svarīgo notikumu atbalsis – paziņojums par Hildas Vīkas kāzām ar Viktoru Eglīti, Kārļa Ulmaņa brāļadēla kāzu foto, bēru programma no prezidenta Kvieša ģimenes un citi.
Pārejas rituāli iezīmē lielas pārmaiņas cilvēka dzīvē. Tie veic pārveidi no viena statusa citā, indivīds tiek atdalīts no viena eksistences stāvokļa, pārkāpj kādam slieksnim un tiek iekļauts sabiedrībā ar jaunu statusu. Kāzās cilvēki pāriet no esības pašam par sevi uz laulību. Rituālos, kas saistīti ar nāvi, cilvēks pārceļas no dzīves uz aizsauli. Šie pārejas rituāli attiecas ne tikai uz tiem, kas veic pāreju, bet arī uz sabiedrību kopumā. Rituālās darbības ļauj cilvēkiem un apkārtējai sabiedrībai orientēties nozīmīgos notikumos cilvēka dzīvē, tie atzīst un ievieš pārmaiņas sabiedrībā.
Piekopti rituāli, gan reliģiski, gan kultūrā sakņoti, piedāvā mums interpretācijas ietvaru pārejai.
Kāzu un bēru rituāli eksistē visās kultūrās, tie nav tieši reliģijās bāzēti, taču tiem var būt reliģiska dimensija. Eiropas kultūrā, kas balstīta kristietībā, ilgus gadsimtus kāzu un bēru rituāli ir bijuši baznīcas pārziņā. Tiem piepulcināmi arī tādi pārejas rituāli, kas ir pilnībā reliģiskas darbības – kristības un iesvētības. Kopā šie dzīves lielie pieturpunkti 20. gs. pirmajā pusē joprojām veido cilvēka dzīves struktūru, un rada zināmu cikliskumu gan cilvēka, gan visas sabiedrības dzīvē. Starpkaru periodā baznīcai joprojām ir ievērojama loma cilvēku dzīvēs un, kaut arī, piemēram, likumīgas laulības nav obligāti slēgt tikai baznīcā, visi iniciācijas rituāli pārsvarā tomēr saistīti ar baznīcu.
Izstādes autori: Undīne Krūze, Iveta Gudiņa
Dizaina autore: Liene Laurinoviča