Zitas Vēveres gleznu izstāde "Es esmu"
No 27.aprīļa līdz 8.jūnijam Dobeles novada muzeja mazajā zālē apskatāma Zitas Vēveres gleznu izstāde "Es esmu".
Izstādes atklāšana 27.aprīlī plkst. 13.00
Brīžos, kad turu rokās otu un esmu līdz elkoņiem un pat – kāju pirkstu galiem notašķījusies ar eļļas krāsām, prāts, domas un vārdi pazūd. Es vienkārši esmu.”
Zita Vēvere dzimusi 1975. gada 27. aprīlī Dobelē Maijas un Agra Ziediņu ģimenē. Kurp vien veries, uz sienām bija redzamas mammas mātes – mīļās omītes Almas Ābolas gleznas, un pat bēniņi bija pilni ar tām. Augt starp gleznām, stundām ilgi pētīt eļļas triepienus uz tām Zitai šķita dabiskāk par dabisku, un saprotams, ka tieši par mākslinieci viņa vēlējās kļūt. Tomēr omīte pierunāja iet prātīgāku ceļu. “Gleznot tu varēsi vienmēr,” viņa mudināja, “Būt tikai par mākslinieku – grūti tā. Galvenais, iegūsti kādu profesiju. Un tad – glezno!”
Zita paklausīja. Iestājās LU Filoloģijas fakultātē, ar izcilību ieguva maģistra grādu humanitārajās zinātnēs, laida pasaulē dēlu Matīsu Mārtiņu, sāka strādāt izdevniecībā par korektori, tad – literāro redaktori, pēcāk – par žurnālisti un galveno redaktori. Izdevniecībās “Žurnāls SANTA” un “Rīgas Viļņi” veidojusi vairākus žurnālus un vadījusi to kolektīvus (žurnālus “Mans Mazais Skolā”, “Deko”, “Shape”, “Privātā Dzīve”, “Stella” un “OK!”).
“Mans foršais dēls auga, mana karjera virzījās uz augšu, es ārkārtīgi daudz strādāju, bieži – bez brīvdienām, dzīve bija aizraujoša, bet es teju vai nemitīgi izjutu dziļas, pat sāpīgas ilgas un nemieru. Iekšēji ik pa laikam salūzu un piedzīvoju krīzes. Es meklēju un meklēju. Kaut kas nebija tā, kā jābūt – par spīti tam, ka ārēji mana dzīve izskatījās izdevusies. Joprojām nevarēju sev atbildēt uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga, tomēr to atrast un aptvert esmu ilgojusies, kopš sevi atceros, – par to pirmoreiz iedomājos trīs gadu vecumā,” stāsta Zita.
2013. gadā Zita sāka apmeklēt Kaspara Zariņa mākslas studiju. “Divas stundas nedēļā, kurās pieskāros eļļas krāsām, bija kā alķīmija, kas mani lēnām, bet neizbēgami mainīja. Pēc nodarbības, izgājusi uz ielas, kādu laiku nespēju parunāt – tikai spēru soļus, smaidīju un staroju kā spuldzīte. Laimīga.”
Pēc pusotra gada Zita aizgāja no preses, atstājot žurnāla “OK!” galvenās redaktores krēslu, drīz piedzīvoja arī šķiršanos un kopā ar dēlu atgriezās dzimtajā Dobelē. Strādājusi producentu kompānijā “Brīvdienas”, tad vairāku gadu garumā darbojusies sociālajā jomā Jelgavā un Rīgā – bijusi deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikācijas speciāliste, direktores vietniece Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā un nodibinājumā “Fonds PLECS” sniegusi atbalstu ģimenēm, kas uzņēmušas vai grasās uzņemt bērnus no ārpusģimenes aprūpes iestādēm.
Kas notika ar gleznošanu? “Kad atgriezos Dobelē, vairs nebija iespējams izbraukāt uz Rīgu – uz gleznošanas nodarbībām, un tas manī radīja pat izmisumu. Arī darbs – jo sevišķi bērnunamā – emocionāli bija ļoti smags, man sākās veselības problēmas, un vienā brīdī skaidri sapratu – man ir jāņem rokās ota un jāglezno pašai. Bez skolotāja. Tas ir vienīgais ceļš. Tobrīd vēl neaptvēru, uz kurieni šis ceļš ved, bet sekoju impulsam un intuīcijai. Nez kāpēc tas šķita ļoti svarīgi. It kā tajā brīdī izšķirtos – mana dvēsele dzīvo vai arī padodas un lēnām sāk mirt,” atceras Zita.
Kopš 2019. gada Zita piedalījusies trīs mākslinieku grupu izstādēs Rīgā un Budapeštā (Ungārijā), uzvarējusi mākslas darbu konkursā ASV un saņēmusi vairākas starptautisku konkursu atzinības balvas; viņai notikušas piecas personālizstādes – Dobelē, Jelgavā un Ventspilī; šī ir sestā. Pati pirmā norisinājās tieši šajās, Dobeles novada muzeja, telpās. “Skaidri atceros, kā jutos,” māksliniece smaida. “Pārbijusies, uztraukta un – neizmērojami laimīga. Atminos, ka domāju – man ir izstāde, tātad es būtu saucama par mākslinieci, un, ja esmu saucama par mākslinieci, tātad beidzot – beidzot! – varu atļauties būt jocīga un pat traka! (Smejas.) Vienmēr savā ziņā esmu tāda jutusies. Tā kā apveltīta ar īpašu jutīgumu, tātad – atšķirīga un neiederīga. Lai būtu piederīga, centos, cik spēka, piepildīt citu cilvēku gaidas un būt laba, labāka un arvien labāka. Māksla ir mani no tā atbrīvojusi. Te nu es esmu. Es vienkārši esmu.
Tāda arī ir meklētā jēga. Te. Šajā parastajā ikdienas mirklī. Dziļi to izjūtot. Pieredzot sevi kā plašāku un dziļāku esamību par personību. Esot vienotai ar visu, kas pastāv un piedalās skaistajā dejā, ko sauc par dzīvi.
Šo – neizstāstāmo esamību – arī gleznoju.”
Tagad Zita Dobelē vada gleznošanas meistarklases, iedvesmo cilvēkus atrast un noticēt savam radošumam un iekšējam spēkam un ir sistēmiskā ģimenes psihoterapeite apmācībā.