Dobeles Novadpētniecības muzeja krājumā ir
tikai vienas, un tās pašas, sava nelielā izmēra dēļ (95cm garas un 43cm platas),
būtu pareizāk saukt par “ragaviņām”.
Iespējams, tās izmantotas nelieliem
saimniecības darbiem un arī priekš vizināšanās jeb ziemas prieku baudīšanai. Ragaviņas
ir pašdarinātas, slieces bez dzelzs apkalumiem, tikai vienai tas uzlikts, lai
sastiprinātu lūzuma vietu slieces izliekumā. Atsevišķas detaļas izgatavotas no
paresniem, saliektiem liepas koka dzinumiem un sasaistītas ar liepas lūkiem
(lūki- koka mizas sloksnes). Diemžēl
nav saglabājušās nekādas ziņas par to izcelsmi un vecumu.
Bet ir jānoskaidro, kas ir kas, jo ir ragavas
un ir kamanas. Kamanas nekad neizmantoja darbā, tās varam
dēvēt par cilvēku pārvietošanās līdzekli ziemas laikā. Tās braucējiem bija
ērtas sēdēšanai, varēja būt vairāk vai mazāk rotātas (izrakstītas, kā minēts
tautasdziesmās). Apsegam izmantoja kažokus vai īpaši darinātas kamanu segas.
Plašu un detalizētu aprakstu par šiem
braucamrīkiem varam lasīt Augusta Bīlenšteina grāmatā "Latviešu koka
iedzīves priekšmeti". Īpaši,
kā tas bijis mūspusē, Dobeles un Auces apkārtnē. A.Bīlenšteins uzskata, ka: "darba ragavas strādājošai tautai ir
svarīgākas par braucamām kamanām un mūsu klimatam un ar sniegu bagātajām ziemām
gandrīz vairāk nepieciešamas par ratiem. Ziemā pa ceļiem jāved kurināmais un
būvmateriāli, jānogādā lauksaimniecības ražojumi uz pilsētām un ostām, jo tikai
kopš neilga laika palīdz dzelzceļš. Ne vien tagad, bet arī pirms gadsimtiem
zemes ceļos ziemā ir daudz vairāk piekrautu ragavu nekā vasarā ratu. Jāievēro, ka
senos un vēl senākos laikos purvu un tiltu trūkuma dēļ pāri upēm šajā zemē
vasarā kustība pilnīgi apstājās, kā to apliecina hronisti, rakstot par
karapulku un sirotāju iebrukumiem galvenokārt ziemā."-1
Par vārda izcelsmi A.Bīlenšteins raksta: "Latviskais
darba ragavu nosaukums <ragus> jeb nesaīsinātā formā <ragavas>,
cēlies no vārda <rags>. Slieču priekšējie, uz augšu uzliektie gali ir iegansts
šā braucamā nosaukumam (..) tāpēc, ka slieces ir ragavu galvenā
sastāvdaļa."-2
Slieču izgatavošanai izmantoja osi, kļavu,
bērzu, ievu, retāk ozolu. Sastiprināšanai ar citām ragavu detaļām (balzieni,
mietnes u.c.) izmantoja cietu koksni: ozola, oša, kadiķa. Meistari stingri ievēroja laiku un mēness fāzes, kad
lietas koki cērtami. Tomēr vispirms mežā skatījās, vai nav kāds bērzs ar
dabisku izliekumu pie celma. Interesanti,
ka koku zirga lokam cirta jaunā, bet sliecēm vecā mēnesī. Ierīci, ko izmantoja loka vai slieču liekšanai,
sauc “lagrieta”.
Dzelzi slieču apkalšanai sāka izmantot tikai 19. gs.2. pusē. Šādi apkaltas ragavas kalpoja 8-10 gadus, neapkaltas 4-5 gadus. Te gan jāņem vērā, cik un kādi darbi darīti. A. Bīlenšteins savā pētījumā min, ka "pēdējā pusgadsimtā dzelzs apkalumi ir tiktāl izplatījušies, ka neapkaltas ragavas jau kļuvušas par retumu. Manā jaunībā tādas vēl bieži lietoja muižā un Auces apkārtnes zemnieku sētās. Vīri Auces un Dobeles apkārtnē stāsta par tēviem, kas gan vecās, gan jaunās ragavu slieces apkala ne ar dzelzi, bet ar oša, ābeles vai kadiķa koku."-3
Lai arī mūsdienās ragavas vairs reti kur tiek
izmantotas, to darināšanas prasmes nav pavisam gājušas zudībā. Latvijas
Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir jauni meistari, kuri pēta, izzina un
eksperimentē, lai vispilnīgākajā veidā apgūtu senās amatu prasmes. Ja kādam vēl lauku mājās atrodas ragavas, tās
nevajadzētu sazāģēt malkā, bet parādīt muzeja speciālistiem. Tās ir vērtības,
kuru nozīme ar laiku tikai pieaugs.
Lai cik dažādas ir mūsdienās pieejamās ragaviņas izpriecām un kamanas sportam, to izcelsme ir nepārprotami sena.
Aprakstu sagatavoja muzeja gide Inta Jansone.
Atsauces:
-1 A.Bīlenšteins "Latviešu koka iedzīves priekšmeti" -273.lpp.
-2 turpat -273.lpp.
-3 turpat -275.lpp.
