Mēneša priekšmeta izvēle aprīlī nepārprotami saistīta ar dārza darbiem. No muzeja krājuma izvēlētie priekšmeti ir ikdienišķi, visiem pazīstami un joprojām lietojami: trīsstūra formas kaplis un dažāda veida “nadziņi” zemes rušināšanai un ravēšanai. Retāk sastopamais sirpis lieti noder zāles izpļaušanai grūti pieejamās vietās, kur ar mūsdienu tehniku nevar ērti piekļūt. Ar to var arī ātri nokopt kādu piparmētru, kumelīšu vai diļļu dobi. Visi šie priekšmeti nāk no tuvējās apkārtnes un muzeja krājumā ir no 20. gs. 80. gadiem.

Pie reizes īss ieskats Latvijas dārzkopības vēsturē. Tā ir gana sena un jāskata kontekstā ar seno cilvēku dzīvesveidu. Veidojot pastāvīgas apmetnes un vēlāk pilsnovadus, vairs nepietika ar savvaļā augošiem ēdamiem augiem un saknēm. Tos sāka vākt un audzēt dzīvesvietu tuvumā. Arī pa tirdzniecības ceļiem ienāca iepriekš nepazīstamu kultūraugu sēklas un stādi. Pilnveidojās zemkopības prasmes. Vieni no senākajiem dārzājiem, ko cilvēki audzēja, bija pākšaugi- pupas un zirņi-, kas bija galvenais olbaltumvielu avots. Kāposti audzēti kopš 11. gs., tad seko burkāni un rāceņi. Šie visi arī daudz pieminēti folkloras materiālos: teikās, pasakās, tautasdziesmās. 13.-15. gs. dārzeņu klāsts ievērojami palielinājās- parādījās lapu dārzeņi, garšaugi, tai skaitā ķiploki. Aktīva tirdzniecība, pilsētu attīstība un muižu dibināšana un to iedzīvotāji- cittautieši- (pārsvarā vācieši) deva ievērojamu pienesumu dārzkopībai.

Par kartupeļiem. Kā zināms, to dzimtene ir Dienvidamerika, un Eiropā tos ieveda 16. gs. Vispirms kā krāšņumaugu karaliskajos dārzos. Tikai 17. gs. atklāja to uzturvērtību, un arī tad galdā pasniedza kā lielu retumu. Kurzemes-Zemgales hercogistē kartupeļi nonāca 17. gs. 2. pusē. Kā nozīmīgu pārtikas dārzeni Eiropas zemnieki kartupeļus sāka audzēt tikai 18. gs., sākumā  negribīgi un ar aizdomām. Tomēr iepriekš bija piedzīvoti skarbi bada gadi un slimību epidēmijas, ko izraisīja “melnie graudi”, saukti arī par “vilkazobiem”, ko izraisīja labībā parazitējoša indīga sēnīte. Latvijas teritorijā kartupeļus sāka audzēt 18. gs. beigās. Lai to sekmētu, tika latviski pārtulkota Cēsu ārsta Franča Johana Cekela vāciski sarakstīta kartupeļu audzēšanas padomu grāmata. To izdeva Rīgā 1790. gadā ar garu nosaukumu “Kartupeļu dārzs, ko tāpēc, lai mīļi Vidzemes latvieši ne vairs uz priekšu grūtu badu cieš, viens no viņiem uzticamiem dzīves biedriem še rakstos stāda”. 16 lappušu biezajā grāmatiņā sīki aprakstīti nesenie Vidzemes bada gadi, kas minēti kā viens no iemesliem pārejai  no labības uz kartupeļiem, kā arī iekļauti samērā izvērsti padomi kartupeļu audzēšanā, bet beigās – reizrēķins izaudzēto kartupeļu aprēķināšanai. Tā kartupelis sāka savu uzvaras gājienu, un mūsdienās tas ir piektais visvairāk pasaulē audzētais dārzenis pēc cukurniedrēm, kukurūzas, rīsiem un kviešiem. Šķirņu skaits  jau sniedzas pāri diviem tūkstošiem.

No plaši izplatītiem dārzeņiem vieni no pēdējiem parādās tomāti- tikai 19./20. gs. mijā. Dārzeņkopība uzplauka 19. gs. sākumā, kad sāka darboties pirmie entuziasti- jaunu šķirņu ieviesēji.Pirmās ziņas par augļu dārziem Latvijas teritorijā ir no 14. gs. vidus. Līdz 19. gs. augļkopība visvairāk attīstījās Kurzemē un Vidzemes dienvidu daļā. Praktiski nebija nevienas muižas, kur nebūtu augļu dārza. Augļkopība kā nozare strauji sāka attīstīties 19. gs., īpaši pēc zemnieku brīvlaišanas, un tieši muižas bija latviešu zemnieku- dārzkopju pirmās skolas. Pirmie plašākie zemnieku augļu dārzi 19. gs. vidū ierīkoti Valmieras un Dobeles apkārtnē. Visvairāk audzēja ābeles, ķiršus, plūmes, mazāk bumbierus. No ogulājiem- jāņogas un ērkšķogas. Zemenes un avenes audzēja pārsvarā muižās. Pārlūkojot 20. gs. 1. puses aprakstus par Dobeli un apkārtējiem pagastiem, nākas secināt, ka dārzkopība bijusi lielā cieņā.

Ieskatam daži citāti no 1939. gada izdevuma “Dobeles novads no tūrisma viedokļa”:

*No Krimūnām uz Dobeli (attālums 9  km) ar nelielu pārtraukumu izbūvēta šoseja. Sevišķi tūristu iemīļots šis ceļš ir ķiršu ziedēšanas laikā, vai arī tad, kad ķirši nogatavojušies. Pirmos 6 km no Krimūnu puses ir patīkami vērot samērā līdzenos laukus, bet tad ceļa malās, sākot no Parūķa, gandrīz bez pārtraukuma stiepjas ķiršu dārzi līdz pašam Dobeles centram.

*Spriksteles. 4 km no Dobeles pie Kalnamuižas ceļa, saimnieks K.Leilands. Saimniecībai ir plašs saldo ķiršu dārzs ar sevišķi vērtīgām un izsmalcinātām ķiršu šķirnēm. Šie ķirši Rīgā un visā Latvijā pazīstami ar nosaukumu Dobeles jeb Spriksteļu ķirši. Saimniecībā ir arī ķiršu koku skola, kur audzina dažādas ķiršu šķirnes.

*Lauciņi. Īpašnieki brāļi Vārnas. Labi nostādīta dārzkopība un koku skola, kur dabūjamas labākās ābeļu, bumbieru, ķiršu, plūmju un ogulāju šķirnes.

*Auguļi. 3 km no Dobeles pie Jelgavas ceļa, īpašnieks K.Augulis. Vispusīgi labi nostādīta saimniecība. Siltumnīcās ražo arī vīnogas.

*Lejas-Strazdi. Viena no modernākajām un vislabāk iekārtotajām saimniecībām Latvijā. Tipiska lopkopības un dārzkopības saimniecība.

Jāmin arī Emīla Hunhena dārzniecība Dobelē, kur gan siltumnīcās, gan ārā visu gadu ziedējušas dažādas puķes.

 Tad nu ķeramie pie darba. Lai plaukst, zied un bagāta raža!

 Aprakstu sagatavoja muzeja gide Inta Jansone.

Sirpis (DNM 1536), dakša ravēšanai (DNM 4694), kaplis (DNM 10876), dārza dakša (DNM 10877)

Emīls Hunhens savs dārzniecības siltumnīcā, 20. gs. 50. gadi (DNM 11054)