Dobeles pilskalns ir mūsu pilsētas sākumpunkts. Tā ir vieta, kur sākotnēji atradusies zemgaļu koka pils, bet vēlāk tapusi pilsētas ainavai neatņemamā mūra pils. Teju 700 gadus tā šeit piedzīvojusi dažādas pārbūves un ziedu laikus, postīšanas un drupu periodu un nu arī savu mūsdienu renesasni.

Ieskatoties Dobeles novada muzeja 2022. gada kalendārā, kurā katru mēnesi rotā kāda muzeja rīkotā mākslinieku plenēra glezna, redzam, ka februāri pavada mākslinieka Jāņa Jansona glezna “Dobeles pils mūri”, kurā attēlota pils austrumu piebūves daļa, tādēļ šī mēneša publikācijā pievērsīsim uzmanību gleznā attēlotajai pils daļai un lūkosim, kā šī vieta attēlos tverta agrākos laikos.

Ieskatoties Dobeles novada muzeja krājuma fotogrāfijās, redzam, ka šis attēlošanas leņķis bijis izteikti populārs fotogrāfu vidū – atrodam vairākas dažādu gadu fotogrāfijas, kas attēlo tieši šo pils daļu. Tas daļēji skaidrojams ar kapelas austrumu piebūves salīdzinoši labo saglabātības pakāpi un romantisko noskaņu. Šajā daļā labi saglabājušās kāpnes, kuras bijušas izmantojamas vēl ilgi pēc pils pārvēršanās drupās. Galu galā - tieši šī ir tā vieta, kas ļāvusi nokļūt augtsāk un baudīt ainavisko skatu uz Bērzes loku un pilsētu arī laikā, kad pilij vairs citu funkciju nebija.

Austrumu piebūves kāpnes jau pirmās brīvvalsts laikā izmantotas, lai piekļūtu augstāk izveidotajam, no metāla režģa konstruētajam skatu laukumam. Starp citu – arī šobrīd, uzkāpjot pils jumta terasē, vienā no logailēm saglabājusies vecā skatu laukuma dzelzs detaļa. Senatnē gan šīs šaurās kāpnītes pils ļaudis vedušas ne tikai skaistus skatus baudīt - proti, tās vedušas arī uz tualeti. Daudz fotogrāfētā un gleznotā, romantiskā paskata izbūve patiesībā ir ļoti praktiskas nozīmes veidojums.

Arhitekts un būvpētnieks Ilmārs Dirveiks, rakstot par viduslaiku piļu tualetēm savā rakstā “Cēsu ordeņpils tualetes”, Dobeles pils izbūvi min kā labi saglabājušos piemēru.

Ekskursijās vai runājot ar interesentiem, šo vietu nereti dzird saucam par danskeru, taču jāatgādina, ka danskers nebūs precīzākais apzīmējums. Par danskeriem sauc apjomīgas no galvenās ēkas izvirzītas būves, ko varēja sasniegt, izmantojot uz balstiem vai arkām paceltu konstrukciju. Parasti danskers tika būvēts virs kādas ūdensteces un vienlaikus varēja tikt izmantots kā cietums, noliktava, preču piegādes vieta un būtiska aizsardzības būve. Dirveiks raksta: “Runājot vai rakstot par viduslaiku piļu tualetēm, tieši apzīmējumu “danskers” kļūdaini lieto visbiežāk, ar to saprotot jebkuru pils tualeti.”

Tad kā raksturot Dobeles pils mazmājiņas izvirzījumu? Jau minētajā rakstā būvpētnieks raksta par tualetes tipu, kas raksturojams kā erkera un vertikālas šahtas kombinācija ārsienai izveidojot rizalītu (izvirzījumu visa fasādes augstumā). “ Tualetes piebūve ziemeļu pusē pie ārsienas pilnā apjomā saglabājusies Dobeles pilī. Virs sēdvietas līmeņa šahtai ir uz augšu vērsts atsevišķs kanāls. Hronoloģiski vēlāki, mūsdienās atjaunotā veidā apskatāmi piemēri ir divi tualešu rizalīti, kas piebūvēti Bauskas pils jaunās palasta daļas ziemeļu fasādei (1596).”, raksta Ilmārs Dirveiks.

Kad noskaidrotas attēlos un gleznās redzamās pils daļas funkcijas, interesanti atskatīties arī uz centieniem kāpnes un piebūves mēģināt nosargāt no pilnīgas sabrukšanas. Un šādu centienu šeit bijuši vairākkārt.

Zinātniskajā atskaitē par 1958. gadā izpildītajiem restaurācijas darbiem lasām, ka cita starpā nostiprināta arī mūsu šodien apskatītā vieta – pils kapelas austrumu piebūves kāpnes. Šajā pašā dokumentā minēts, ka iepriekšējo reizi pils mūri stiprināti ap 1932. gadu.

Vēl pirms tam šo vietu centies nosargāt arī Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins un šeit pasūtījis veikt pirmos konservācijas darbus 19. gadsimta beigās.

Savukārt, runājot par mūsdienām, jāmin, ka 2009. gadā šo vietu palīdzējis saglabāt arī dobelnieks, pazīstamais advokāts Andris Grūtups, kas sniedzis finansiālu atbalstu trepju, izbūvju un toreizējā skatu laukuma sakārtošanā. Par viņa ieguldījumu liecina ārsienā iestiprinātā piemiņas zīme.

Visbeidzot – šobrīd pils piedzīvojusi savu mūsdienu atdzimšanu un mūri veiksmīgi iekonservēti, bet skaisto skatu iespējams baudīt no drošās pils jumta terases.

Un nobeigumā ir vērts ieskatīties kādā interesantā jurista, dzejnieka un ceļojumu aprakstu autora Barona Ulriha Heinriha Gustava fon Šlipenbaha Dobeles pilsdrupu aprakstā, kurā viņš raksturo arī uzkāpšanu pa vītņu kāpnēm pilsdrupās un kādu interesantu Jāņu nakts tradīciju, kas esot piekopta Dobelē. 1807. gada izdevumā “Nordischer Almanach fuer das Jahr 1807” lasāms: “Starp visām vecajām Kurzemes pilīm, ko es zinu, izņemot Kuldīgu, Embūti un Alšvangu, Dobeles pilij no ūdens puses ir visromantiskākais novietojums. No pirmās mājas miestā pretī Dobeles kroņa muižai ir aplūkojama Bērze, kas šeit kļūst arvien platāka un dziļāka, pilskalna pakājē vijas caur pamežu, tad kā ezers izplešas pirms dzirnavām un putodama gāžas ūdenskritumā. Tad skats novēršas uz zaļajām pļavām un pakalniem, kas lielākoties apbūvēti ar jaunām ēkām, tās visapkārt ietver kā katls; no upes puses skatiens pārvietojas uz augstākā pakalna virsotni, kur atrodas vecās pils skaistās drupas; tā skatiens ilgi ar prieku klīst pa skaisto ainavu. […] Augstie mūri dažās vietās vēl ir diezgan labi saglabājušies , arī drupu iekšpusē sienas vēl daļēji saglabājušās un rāda kādreizējā iekārtojuma pēdas: siju, sienas skapju un kāpņu paliekas. Pirms nepilniem simts gadiem pilsbaznīcā vēl tika noturēti dievkalpojumi. Pilsbaznīca līdz mūsdienām visspēcīgāk ir turējusies pretī laika zobam; mazākais, augstās krusta vēlves vēl saglabājušās diezgan pilnīgi. Vietās, kur vēlves sākas no sānu sienām, tās balsta mazi, no zaļgana, marmoram līdzīga akmens izcirsti nesošie akmeņi. […] Zem baznīcas, kur domājams, atradās garīdznieku dzīvokļi, pa dažiem akmeņiem, kas izvirzīti no mūra, var sasniegt vītņu kāpnes, kas ved uz torni. Tas ir tik pat augsts, cik baznīcas griestu velve; man izdevās šo augstumu sasniegt un tiku bagātīgi atalgots ar varenu skatu. Jāņos pēc vecas tēvzemes paražas torņa logu ailās tiek ieliktas un aizdedzinātas darvas mucas. Tam vajadzētu būt skaistam, pacilājošam skatam, kad klusā vasaras naktī šīs cienījamās akmens masas apspīd liesmas […].

Lūk, šodien apkatītā pils daļa vienmēr kalpojusi interesantiem mērķiem. Šobrīd, kad pilī notiek ekskursijas, dobelnieki, kas atnāk izbaudīt pils jauno veidolu, nereti piemin dažādus notikumus, kas piedzīvoti šaurajās vītņu kāpnītēs: kāds te norunājis randiņus, cits pārlaidis kādu bastoto stundu, bet vēl kāds lavījies zaļumbaļļu laikā noslēpt kopā ar klasesbiedriem nopirkto alu.

Daudz stāstu vienam pils stūrītim. Bet cik bieži iemūžinātam! Svarīgākais no stāstiem, šķiet, ir tas, ka vakaros, paejoties pa Dobeli šobrīd, minētajās logailēs gaisma spīd nepārtraukti, ne tikai Jāņos un ne no darvas mucām.