Februāris ir sveču mēnesis, tādēļ mēneša priekšmeta godā no krājuma esam izvēlējušies kādu īpašu sveci, kas nemaz nav paredzēta gaismas, bet gan dūmu radīšanai. Krājuma priekšmets ar identifikācijas numuru DNM pf 6719 ir Ķīmiskajā rūpnīcā “Spodrība” 20. gs. 60. gadu sākumā ražota dūmu svece salnām.

Kaut arī izplatīts uzskats, ka Dobelē sveču ražošana aizsākusies 1966. gadā, kad no “Spodrības” tika atdalīts gumijas cehs un dibināta rūpnīca “Dobele”, taču izpētot rūpnīcas “Spodrība” 1960. gadu sākuma sortimentu, redzams, ka jau 1961. gadā rūpnīcā ražoja specifisku, tomēr sveču veidu – dūmu sveces salnām. Tāpēc var teikt, ka sveču ražošana, kas mūsdienās ir viena no spilgtākajām asociācijām runājot par Dobeli, ir aizsākusies jau “Spodrībā”.

1960. gadu vidū Latvijas teritorijā netika ražotas sveces (izņemot specifisko dūmu sveci “Spodrībā”), tādēļ to ražošana tika uzsākta rūpnīcā “Dobele”. Pirmie ražojumi bija sveces, kas neprasa sarežģītu iekārtu pielietojumu – tika ražotas tūristu sveces skārda bundžās un dekoratīvās sveces.

Daudz lielāks pieprasījums bija pēc saimniecības svecēm un eglīšu svecītēm, kas Latvijas PSR bija deficīta prece. Eglīšu svecīšu dedzināšana, protams, bija tradīcija, kas tika piekopta Jaungada svinībās, taču paslepus saglabājās arī Ziemassvētkos. Savukārt saimniecības sveces bija nepieciešamas, lai vajadzības gadījumā ne tikai apgaismotu mājokļus, bet tika lietotas arī bērēs. Šo preču nepieejamība sabiedrībā, saprotams, raisīja neapmierinātību.

Rūpnīcā “Dobele”, kas jau bija sākusi ražot vienkāršākos sveču veidus, bija jāuzsāk arī šo sveču veidu ražošana, taču eglīšu un saimniecības sveču ražošanai bija nepieciešamas jau sarežģītākas iekārtas, kādas Padomju Savienībā neražoja. Rīgā tika atrastas četras lietotas no Vācijas Demokrātiskās Republikas atvestas sveču lejamās mašīnas, kas tika nodotas rūpnīcai “Dobele” un 1969. gadā tika uzsākta saimniecības un eglīšu sveču rūpnieciska ražošana un pārdošana patērētājiem Latvijas teritorijā.

Sveču ražošanas apjoms padomju gados bija stabils un īpaši nepalielinājās, kaut arī augstais sveču pieprasījums netika apmierināts. Tas skaidrojams ar galvenās izejvielas – parafīna – deficītu. Sveču ražošanai derīgs ir tikai augstākās kvalitātes parafīns ar eļļas saturu mazāku par 0,5%. Šādu parafīnu Padomju Savienībā ražoja tikai divos naftas pārstrādes uzņēmumos un tas bija nepieciešams galvenokārt pārtikas rūpniecībai (kā apvalks, piemēram, sieram un citiem produktiem), kuras vajadzības arī netika regulāri apmierinātas. Mūžīgais sveču deficīts padarīja tās par īpaši vērtīgu produktu pircēju acīs.