Powered by

2023

2023. gads Dobeles novada muzejā ieplānots kā baznīcu ekspedīciju gads. Apceļosim un dokumentēsim mūsu novada luterāņu baznīcas, tiksimies ar to draudžu pārstāvjiem, pierakstīsim to stāstus, pārskatīsim muzejā esošos baznīcu materiālus un katru mēnesi vienas baznīcas stāsts mēneša raksta formā nonāks arī līdz muzeja mājas lapai un sociālo tīklu vietnēm. Stāsti būs ārkārtīgi dažādi, jo tādas ir arī mūsu novada baznīcas – dažas nesen ieguvušas jaunus interjerus un jaunas funkcijas, citas liktenis saudzējis mazāk, taču apveidi vēl dabā nolasāmi, bet par citām liecina vairs tikai pamatu siluets.

Baznīcas apciemosim alfabētiskā secībā.

Vecauces baznīca
Dosimies uz Vecauces baznīcu, kas ir viena no nedaudzajām novada baznīcām, kuras draudze turpinājusi darbototies pat padomju gados. Vecauces baznīcā muzejniekus uzņēma Anita Segliņa, Aldona Auziņa un mācītājs Valdis Bercs, kuri iepazīstināja ar dievnamu, pastāstīja par tā vēsturi un ļāva iepazīties ar nozīmīgākajiem sakrālajiem traukiem un priekšmetiem.
Par dievnamu vēsturi Aucē zināms, ka 1573. gadā Vītiņu muižā sapulcējušies apkārtējo muižu īpašnieki un nolēmuši Vecaucē celt baznīcu. Nav skaidri zināms kad tas tika realizēts – pēc vienām ziņām, ka ap 1580. gadu, pēc citām, ka tikai 1667. gadā. 1729. gada 18. jūlijā baznīcas tornī iespēra zibens un tā nodega.
Mūsdienās redzamā baznīca uzcelta iepriekšējās baznīcas vietā 1744. gadā. 1866. gadā dievnamu paplašināja līdz 500 sēdvietam. Kopā ar paplašināšanas darbiem veikta arī interjera iekārtas nomaiņa – baznīcā tika uzstādīts jauns altāris, kancele un ērģeļu prospekts.
Pirmā pasaules kara laikā, līdzīgi kā citur, arī Vecauces baznīcas zvans tika aizvests un visticamāk pārkausēts metāla iegūšanas vajadzībām. Tika izpostītas arī ērģeles, kuras bija pazīstamā Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa 1865. gadā Vecauces baznīcai būvēts instruments.
Otrā pasaules kara laikā nodarītie postījumi bija daudz lielāki – baznīcā tika ierīkots hospitālis, pēc tam stallis un tad – smēde. Tas viss dievnamu bija atstājis praktiski izpostītu – puse jumta bija bojāta, logi bija izsisti, ērģeles iznīcinātas, altārglezna norauta, bet soli – sadedzināti.
1945. gadā draudze baznīcu iztīrīja un atsāka tajā noturēt dievkalpojumus. Soli tika atvesti no Dubultu baznīcas (1962. gadā Dubultu baznīcas draudzei dievnamu atsavināja, tajā iekārtoja muzeju un koncertzāli, bet, kad 1990. gadā draudze atgriezās dievnamā, tajā tika atjaunots interjers un arī izvestie soli atvesti atpakaļ). Zudušā Vecauces zvana vietā tika atvests Ķērkliņu baznīcas zvans, kas kā viens no dažiem baznīcas priekšmetiem saglabājies pēc Ķērkliņu baznīcas nopostīšanas un iekļaušanas Zvārdes poligona teritorijā. Uz zvana uzraksts „Ķērkliņu baznīcai no A. Burga 1925.g. BEKKER UN ko LIEPĀJĀ“. Tāpat Vecauces baznīcā tiek glabāts vēl vienas nopostītas baznīcas zvans – draudzes telpā zem ērģeļu luktas glabājas Lielauces zvans ar uzrakstu „Lielauces baznīcas 1927.g. Dzīvos aicinu, mirušos apraudu“. Šeit glabājas arī Dzirkantu Sila kapu zvans ar uzrakstu „J.C. Sochwenn Riga Dzirkantu Sila kapu zvans 1928.g“.
1967. gadā mācītāja Jāņa Ozola vadībā sākās ilgs un nopietns baznīcas atjaunošanas process – tika salabots draudzes telpas jumts, atjaunota torņa konstrukcija un nomainīts torņa segums.
Kā nozīmīga vērtība baznīcas interjerā minama daļēji saglabājusies 1866. gada pārbūves laikā uzstādītā neogotikas stilā veidotā baznīcas iekārta – altāris, kancele un sakristejas durvjailu apdare. Tumšā kokā darinātajai iekārtai ir izteikta neogotikai raksturīgā vertikālā dinamika. Tā izpaužas smailinājumos un arkās ne tikai altārī un kanceles jumtiņā, bet arī abu altārim blakus novietoto durvjailu apdarē. Altāri rotā uzraksti: labajā pusē – „Esi uzticīgs līdz nāvei tad es tev došu to dzīvības kroni kuru tas Kungs lēmis tiem Kas viņu mīļo.“, bet kreisajā pusē – „Kalni atkāpsies un pakalni šaubisies bet mana miera deriba negrozisies saka tas Kungs tavs apželotājs.“ Spriežot pēc uzrakstu stila, jāsecina, ka tie altārim pievienoti vēlāk un nevarētu būt saistāmi ar altāra izgatavošanas laiku.
Altāra retabla centrālajā daļā strap vairākpakāpju fialēm smailarkas rāmī ievietota altārglezna. Tajā mūsdienās atrodas gleznojums, kurā attēlots koka krusts ar pilsētu fonā, domājams, ka Jeruzalemi. Gleznas autors un izcelme nav zināma - glezna esot atradusies altārī zem iepriekšējās gleznas. Līdz Otrajam pasaules karam altārī atradās glezna „Kristus un svētais Pēteris pie jūras.“
Eksterjerā Vecauces dievnams ir askētiska taisnstūra, vienapjoma būve. 19. gadsimta paplašināšanas darbos austrumu galā tika piebūvēta sakristeja. Tad pat baznīca ieguvusi arī faktiski vienīgo dekoratīvo fasādes elementu – zem dzegas izvietoto dentikulu joslu (nelielu paralēlskaldņu formas izciļņu virkne zem dzegas vai sienu sadalošām joslām, zobiņi). Katrā garenfasādē izvietoti septiņi pusaploces logi ar dekoratīvu (puse no zvaigznes formas) spraišļojumu. Baznīcas austrumu (sakristejas) galu grezno divi pusaploces logi, bet virs durvjailas – apaļš dekoratīvs logs ar pilnu zvaigznes stiegrojumu centrā. Baznīcas rietumu galā atrodas kvadrātveida tornis. Vecauces dievnams ir viena no trim novada baznīcām, kuras torni rotā gailis. Novadā gaiļi ir vēl Annenieku un Tērvetes baznīcas torņos.
Baznīcas plašā teritorija iežogota ar jaunu žogu, to izdevies paveikt īstenojot projektu, kuru sposorēja Latvijas Mobilais Telefons. Kā redzams pēc reljefa, senais baznīcas valnis atrodas tuvāk dievnama ēkai, bet mūsdienu iežogojums teritoriju paplašina. Teritorijā atrodas apbedījumi, kuros citu starpā apbedīti ar Vecauces pusi nesaraujamie Grāfs Frīdrihs fon der Pālens (1827-1897), Grāfs Pēteris fon der Pālens (1858-1912) un Grāfs Frīdrihs Medems (1859-1911).
Baznīcas ļaudis ļauj aplūkot arī dažādos sakrālos traukus un laika gaitā draudzei dāvinātos objektus, piemēram iespaidīgos Dekmeieru ģimenes dāvinātos svečturus vai Jāņa un Karlīnes Kraužu dāvināto krūku. Sakristejā novietota arī ungāru mākslinieka, mākslas pedagoga un vēsturnieka Dezső Pécsi-Pilch 1940. gadā gleznotā glezna “Kristus”.
1992.gadā ap altāri iestrādāja parketu, pārtaisīja elektrisko instalāciju, nokrāsoja baznīcu no iekšpuses un ārpuses. Iebūvēja centrālapkures caurules telpu apsildīšanai. Nokrāsoja arī baznīcas fasādi un ierīkoja zibens novadītāju tornī. Šo darbu veikšanai daudz darīja baznīcas valdes priekšnieki Arvīds Latišs un Jānis Spriņģis. Daudz palīdzēja arī Vecauces saimniecības toreizējais direktors Ludvigs Teteris.
Anita Segliņa kā lielu darbu baznīcas atdzimšanā min baznīcas siju atjaunošanu, ko uzsāka mācītājs Valdis Bercs. Anita Segliņa muzejam nodevusi arī fotogrāfijas, kurās iemūžināti siju maiņas darbi. Daudz paveikts rakstot dažādus projektus, piemēram, jau pieminēto baznīcas žoga projektu, kas veikts laikā, kad draudzes priekšnieks bija Māris Druva. Baznīcā ievilkts arī ūdensvads un kanalizācija.
Kad baznīcā sāka kalpot mācītājs Jānis Ginters, pavērās iespēja no kādas nelielas Vācijas draudzes atvest ērģeles. Anita Segliņa vērš uzmanību tam cik labi atvestās ērģeles iekļaujas baznīcas interjerā. Lai atvestu ērģeles, arī rakstīti projekti un meklētas dažādas finansējuma iespējas. Baznīcu projektus atbalstījis gan Kultūrkapitāla fonds, gan māsu draudze Norvēģijā. Lai sakārtotu baznīcas ārsienas, izveidotu rampu, tiktu sakārtoti baznīcas teritorijas celiņi, tapuši pat trīs projekti Leader programmā.
Daudz vēl esot darāmā, arī ērģelēm būtu nepieciešams remonts, tā pat būtu vēlme vēl novērst dažādus kosmētiskus defektus. Anita Segliņa darbu pie dievnama nosauc par nebeidzamu procesu, bet jūtams, ka šis process pateiešām notiek un dievnamā ir dzīvība.
Muzejs pateicas Aldonai Auziņai, Anita Segliņai un mācītājam Valdim Bercam par iespēju ielūkoties baznīcā, par stāstījumu un fotogrāfijām, kuras lieti noderēs topošajā 2024. gada muzeja izstādē par Dobeles novada luterāņu baznīcām.



Zebrenes baznīca
Braucot no Bikstiem uz Auces pusi, Zebrenes pagastā, ceļa labajā pusē redzamas ēkas drupas. Tā ir Zebrenes baznīca, kuru par Reņģes muižas īpašnieka fon Bulmeringa līdzekļiem cēla 1856. gadā. Šajā pat gadā oktobra mēnesī dievnams arī iesvētīts.
Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta, taču dievkalpojumi tajā vēl varēja notikt. Zināms, ka dievkalpojumi notikuši līdz pat 50. gadu vidum. 1957. gadā kolhozs baznīcu pārvērtis par graudu kalti.
Ēka bijusi vienjoma garenbūve ar ieapaļu altāra daļu. Galveno ieeju rotājuši divi pusaploces logi starp kuriem atradušās pusaploces arkā ievietotas divviru durvis, bet virs tām – zvana lodziņs ar vērtnēm, kas atdarītas, kad zvans lietots. Galvenā ieejas fasāde rotāta ar trim apaļiem „aklajiem“ logiem, kurus fasādē iespējams saskatīt arī mūsdienās.
Zebrenes baznīca ir vienīgais novada dievnams, kas celts bez torņa. Tā vietā virs galvenās ieejas izveidots neliels paaugstinājusma ar krustu galā.
Spriežot pēc fotogrāfijām, baznīcai vēl 20. gs. 70. gados bija vesels jumts, taču lai dievnams kalpotu kaltes vajadzībām tam pieslietas dažādas apšaubāmas kvalitātes nojumes.
Ir bijuši mēģinājumi drupas sakopt - uzņēmīgākie pagasta ļaudis rīkojuši talkas drupu attīrīšanai, arī tagad drupas nav piemēslotas un labi saskatāmas.
Vēsturiski Zebrenes baznīca bijusi Jaunpils baznīcas filiālbaznīca. Pārskatot pieejamos starpkaru perioda draudzes pārskatus redzams, ka 1930. gadā baznīcā bijušas ērģeles 1200 ls vērtībā un citi vērtīgi priekšmeti – sakrālie trauki un kroņlukturi.
Baznīca atrodas piekalnē, tas to darījis majestātiskāku skatoties no ceļa puses. Aiz baznīcas atrodas sena kapsēta, kurā dažas kapavietas joprojām tiek koptas.
Mūžam topoša. Tērvetes baznīca.
Sekojot šī gada baznīcu ekspedīciju kalendāram, nākamā apskatāmā baznīca muzeja sarakstā ir Tērvetes jeb Kalnmuižas baznīca. Šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir funkcionējošs dievnams ar vairāk kā 400 gadu senu vēsturi. Šogad draudze satiekoties Lāčplēša dienā atzīmējusi 35 gadus kopš tā atjaunojusi savu darbību. Baznīcā muzejniekus uzņēma un par baznīcu pastāstīja Tērvetes baznīcas bijusī draudzes priekšniece Laima Buķevica, kas kopā ar vīru ir draudzē kopš atjaunošanas 1988. gada 11. novembrī un var daudz pastāstīt par Tērvetes baznīcas dzīvi.
Baznīcu vēsture Kalnmuižā ir krietni senāka par minētajiem četriem gadu simtiem – jau 1462. gadā Kalnmuižas pilī izveidota kapela, kas pastāvējusi līdz 1565. gadam. 1567. gadā izdots Kurzemes hercoga rīkojums par jaunu baznīcu būvniecību. Tas, ka 1593. gadā Hercogs Frīdrihs Kalnmuižas baznīcai dāvājis zvanu, netieši liecina, ka pirms mūra baznīcas celšanas Kalnmuiža eksistējusi jau kāda koka baznīca. 1614. gadā hercoga Frīdriha muižu pārvaldnieks Aleksandrs fon Hoenastenbergs – Vīgants pabeidza celt jaunu mūra baznīcu, tobrīd tornis vēl netika uzbūvēts, to piebūvēja 18. gs. sākumā.
1812. gadā, kad Napoleons iebruka Krievijas impērijā, Kalnmuižas teritorijā izvietojās franču armijas vazumnieku daļa, kas kādu laiku izmantoja Kalnmuižas baznīcu kā noliktavu. Tas gan nenodarīja lielus postījumus, bet remontdarbi tomēr bijuši nepieciešami. 1814. gadā remontu veicis Kalnmuižas dzirnavnieks un namdaris no Pērnavas – Kaspars Reinholds Muncs.
1815.-1816. gadā Kalnmuižas īpašnieks, Krievijas ārlietu ministrs grāfs Pēteris Ludvigs fon der Pālens uzsāka plašus baznīcas remonta un celtniecības darbus – paplašināja sakristeju, nomainīja jumtu, draudzes telpai iebūvēja jaunus griestus un ieklāja grīdu, uzcēla jaunu luktu un nokrāsoja to “pērļu” krāsā. Darbus veica jau minētais Muncs. 1836. gadā plosījās spēcīga vētra, kas nodarīja postījumus arī baznīcai – tika norauts jumts. Vēlāk remonti veikti 1866. gadā, kad laboja kontrforsus un jumtu. Ērģeles laboja 1876. un 1884. gadā. 1889. gadā tika uzbūvēts jauns altāris. Tajā tika ievietota Jūliusa Dēringa glezna “Kristus pie krusta”.
Tērvetes un tās baznīcas vēsture cieši savīta ar Pālenu dzimtu. 1906. gadā blakus baznīcai Pāleni uzbūvēja dzimtas kapliču. Neogotikas stilā celtā Itālijas travertīna celtne (materiāls vests no Itālijas) atradās četri apbedījumi un altāris. Kapliča atzīta par reģiona nozīmes kultūras pieminekli.
Interjers
20. gs. 30. gados Kalnmuižas baznīcā notika plaši remonta un pārbūves darbi – blakus tornim abās pusēs piebūvēja divas telpas – saimniecības piederumiem un malkas glabāšanai. Taču galvenās pārmaiņas tika izdarītas baznīcas interjerā – pēc mākslinieka Augusta Annusa ieceres tika pilnīgi pārveidots interjers – nomainīts altāris, izņemts kungu sols, kancele “latviskota” ar tautiskiem elementiem. Noņemtais altāris, 17. gs. gleznojumi, tostarp altārglezna “Golgāta”, kungu sols un citi mākslas priekšmeti tika nodoti Pieminekļu valdei un nonāca Valsts vēsturiskajā muzejā (mūsdienās Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Iekštelpas izkrāsoja gaišas ar tautiskiem ornamentiem. Šāda baznīcu dizaina pārveide nebija nekas neparasts 20.gs. 30. gados, kad valdīja Kārļa Ulmaņa režīma idejas, ka arī baznīcai ir jābūt latviskai. Izvēle baznīcas interjera izveidē piesaistīt tieši Augustu Annusu nav nejauša, mākslinieks ir cieši saistīts ar Tērveti. Tobrīd baznīcā kalpojis mācītājs Ziņģis, kas bijis Annusa radinieks, mākslinieks bijis arī mācītāja meitas krusttēvs.
Interjera izmaiņu rezultātā mainīts arī uzraksts uz arkas, kas atdala altāra telpu no draudzes telpas – 1934. gadā uzkrāsots uzraksts “Skaidra kā zelts, lai ir Tava sirds”.
Pēc otrā pasaules kara baznīca darbojās līdz pat 60. gadu sākumam, kad 1961. un 1962. gada baznīcai vairākkārt uzbruka vandāļi. Tika izpostītas 1857. gadā būvētās ērģeļmeistara K. Hermaņa ērģeles. Draudze, kurai tobrīd jau jaunā padomju vara bija uzlikusi nesamērīgi lielus nodokļus, nevarēja atļauties samaksāt ne tos, ne veikt remontu. 1964. gadā draudze beidza darboties. Pēc draudzes aiziešanas, ēkas un interjera postīšana turpinājās.
Zināms, ka bijuši dažādi plāni par baznīcas ēkas izmantošanu, taču nekas no tā netika realizēts. Jau 1966. gadā bijis plāns baznīcā iedibināt Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja Dabas estētikas namu.
Sākoties Trešajai atmodai, 1988. gadā Tērvetē draudze atkal atjaunoja savu darbību. Sākotnēji dievkalpojumi gan nav notikuši demolētajā baznīcā, bet gan Dabas aizsardzības kluba Tērvetes nodaļas telpās, kas atradās virs tagadējā veikala “Lats”. Dievkalpojumi baznīcā nevarēja notikt, jo nebija pat logu. Lai ēka pilnīgi neietu postā, logi vismaz bija aiznagloti ar dēļiem. Tobrīd nav bijuši arī griesti, arī balkons bijis stipri postīts, jo uz tā kāds bija kurinājis ugunskuru. Vēlāk, saprotot, ka tikai pārcelšanās atpakaļ uz baznīcu, veicinās tās atjaunošanu, draudze atgriezās savā dievnamā. Altāris un kancele nav bijuši un pirmais, kas baznīcā ievests bijusi padomju laika tribīne, kas sākotnēji arī pildījusi kanceles funkciju. Baznīcas soli bijuši izvesti uz fermu, kur no tiem bijis nodomāts taisīt lopiem siles, taču draudzes cilvēki tos sameklējuši un soli atvesti atpakaļ. Tā baznīcā šobrīd var apsēsties uz oriģinālajiem soliem. Soli mūsdienās pārkrāsoti, taču zīmējumu raksti solu galos ir vēsturiskie – 20. gs. 30. gados tapušie.
No Tērvetes baznīcas neatraujama ir ap baznīcu esošās kapsētas vēsture. Tērvetes kapsētai nozīmīgs bijis Trešās atmodas periods, kad Vides aizsardzības klubs tur sāka organizēt talkas. 1989. gadā Vides aizsardzības kluba biedre, A. Brigaderes muzeja darbiniece un atjaunotās draudzes pirmā priekšniece Maija Strazdiņa organizēja arī kapakmeņu un pieminekļu piecelšanas, taisnošanas un atjaunošanas darbus. Strazdiņas uzrunāti, mēnesi šeit strādāja Mākslas akadēmijas studenti Ritvars Kalniņš un Andris Valds. Mēneša laikā topošie mākslinieki atjaunoja 60 krustus, iztaisnoja akmens stabu rindas, līdzināja apmales, skatam tika atklāti augstvērtīgi čugunlējēju mākslas darbi. Kapsētai tika atgriezta godība un saglabātas mākslas vērtības. Andris Valds, strādājot pie Tērvetes baznīcas, to arī iemūžinājis – akvarelis dāvināts Dobeles novada muzejam un uzņemts tā krājumā.
Gleznas
Mūsdienās apmeklējot Tērvetes baznīcu, altārī redzam izcilā latviešu mākslinieka Augusta Annusa altārgleznu “Nāc pie manis savā darbā”. Glezna 60. gados tika nodota Ģederta Eliasa Jelgavas muzejam, kur pārdzīvojusi laiku kamēr baznīca bijusi neapdzīvota; atjaunojot baznīcu, 2000. gada jūlijā glezna atgriezta dievnamā. Mūsdienās Tērvetes baznīca var lepoties ar vēl vienu mākslinieka oriģināldarbu “Kristus”, kas izvietots pie draudzes telpas sienas. Šo darbu baznīcai dāvājusi mākslinieka radiniece no Kanādas.
20. gs. 30. gados vēl bez minētās altārgleznas, baznīcu rotāja vēl divi Annusa darbi - “Nāc pie manis savās sāpēs” un “Nāc pie manis savā svētvakarā” , kas oriģināli atradās pie altārtelpas sienām. Diemžēl šie darbi līdz mūsdienām nav saglabājušies. Interesanti, ka visās trīs Annusa gleznās attēloto cilvēku prototipi bijuši vietējie tērvetnieki.
Par senākajiem mākslas darbiem Kalnmuižas baznīcā var spriest no 1721. gada vizitācijās uzskaitītā. Altārī atradušās trīs gleznas – centrālā glezna “Golgāta”, virs tās “Svētā Trīsvienībā”, bet predellā (altāra zemākā daļā) – “Svētais vakarēdiens”. Altāra sānu virotnes datētas ar 1614. gadu un tajās attēlots baznīcas cēlājs Hoenastenbergs – Vīgants ar sievu un pieciem bērniem. Centrālā altārglezna “Golgāta” 18. gs. beigās/19.gs. sākumā tikusi daļēji pārgleznota; kad tā 1935. gadā nonāca Valsts vēsturiskajā muzejā, izcilā vēsturnieka Borisa Vipera vadībā tā tika restaurēta. Pēc restaurācijas atklājās jaunas interesantas detaļas un aizkrāsotais fons – tāla Jeruzalemes ainava. “Svētais vakarēdiens” nonāca Rundāles pils muzejā.
Kad 1889. gadā tika veidots jauns altāris, vecā altārglezna tika novietota turpat pie sienas aiz jaunā altāra, sānu virotnes novietotas virs kungu sola. Jaunajā altārī Jelgavas mākslinieks Jūliuss Dērings uzgleznoja gleznu “Kristus pie krusta” (dažkārt literatūrā dēvēta tā pat kā iepriekšējā glezna - “Golgāta”), jaunā altāra augšdaļā tika atstāts elements no vecā altāra – glezna “Svētā trīsvienība”.
Senākās iekārtas detaļas līdz mūsdienām ir saglabājušās Latvijas muzejos – 1614. gadā veidotā kancele tiek glabāta Rundāles pils muzejā, turpat saglabātas logu vitrāžas; savukārt elementi, kas tika noņemti 20.gs. 30. gadu interjera pārbūves rezultātā, atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Interesanti vērot kā 1614. gadā uzstādītā kancele, kas oriģināli bijusi greznota ar baznīcas cēlāja ģerboņiem, 20.gs. 30. gados pārkrāsota un ģerboņi aizstāti ar latviskiem rakstiem, bet tad evakuēta uz muzeju, lai padomju gadu postīšanu laikā netiktu iznīcināta.
Pirms sešiem gadiem Tērvetes baznīca ieguvusi jaunu kanceli. Mūsdienu kanceles izgatavošanā mācītājs Guntars Lūsītis piesaistījis savu brāli Aināru Lūsīti, kas to veidojis atsaucoties uz senās kanceles formu un māksliniecisko risinājumu.
Vitrāžas
Kā spilgtus senākā baznīcas iekārtojuma elementus jāmin krāšņās logu vitrāžas. Baznīcas logos bijušas ievietotas vairākas hercogistei un konkrētajai baznīcai svarīgām personām veltītas vitrāžas. Kurzemes-Zemgales hercogienei, Pomerānijas-Štetinas princesei Elizabetei Magdalēnai Ketlerei veltītā vitrāža mūsdienās saglabāta Rundāles pils muzejā. Turpat meklējamas arī viņas audžudēlam - hercogam Jēkabam un A. Hoenastenbergam- Vīgantam veltītā vitrāža. Tieši šīs vitrāžas kopija - Hercogienes Elizabetes – Magdalēnas ģērboņa attēls mūsdienās rotā arī Dobeles pils ieejas portāla logu. Tas tur novietots kā atsauce uz Dobeles pils slavenāko iemītnieci, kas atstājusi pēdas arī Tērvetē, Augstkalnē un citur novadā, un Zemgalē.
Zvani, kroņlukturi un sakrālie trauki
1709. gadā Jelgavā tika izlieti divi zvani Kalnmuižas baznīcai. Tērvetes baznīcas tornī mūsdienās karājas tikai viens no tiem - 1709. gada zvans ar uzrakstu GLORIA IN EXCELSIS DEO ME FECIT JOHANN PETERS A MITAW 1709. Diemžēl otrs zvans, kas tika atvests no Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja un uzstādīts, tika nozags. Policija vainīgo tā arī nenoķēra. Šobrīd tornī karājas arī zvans ar uzrakstu “Klauku kapu zvans 1929. gadā”.
Tērvetes baznīcas kroņlukturis mūsdienās atrodas Rīgas pilī. Taču baznīca bez gaismekļiem nav palikusi – abas mūsdienās redzamās lustras baznīcai dāvājusi pašu draudzes locekle.
Interesants ir stāsts par baznīcas sakrālajiem traukiem. Tie nezināmā veidā baznīcā tomēr atgriezušies – ierodoties mājās no dievkalpojuma, draudzes priekšniece pie mājas ieejas durvīm atradusi saini, kurā bijis oblāšu trauks, biķeris un kristāmtrauks. Līdz pat šodienai nav zināms, kas tos bija paglabājis un atgriezis draudzei. Trauki nu atkal dievkalpojumos tiek lietoti.
Pētniece Mārīte Putniņa savā 2015. gada detalizētajā un skrupulozajā pētījumā “Sakrālās mākslas un arhitektūras mantojums Zemgalē” norādījusi, ka Tērvetes baznīcas fasādi pēc uzcelšanas 17. gadsimtā rotājusi sgrafito dekoratīvā apdare, kas laika gaitā gājusi bojā. Apmeklējot baznīcu šobrīd, redzams, ka sgrafito dekoratīvie elementi baznīcas fasādēs atgriezti, atjaunojot baznīcas ēkas vēsturisko skatu. Laima Buķevica atklāj, ka tas darīts pēc mantojuma pārvaldes stingrām rekomendācijām. Viņa atzīst, ka baznīca ir kā Rīga – nekad nav gatava, jo darbu šeit ir nemitīgi un daudz, bet arī padarīts ir daudz. Baznīca lēnām atgūst savu spozmi. Tas redzams ne tikai atjaunotajā fasādē, tas jūtams pat paskatoties zem kājām – altārdaļā atjaunots vēsturiskais grīdas krāsojums, uzstādīta jau pieminētā jaunā kancele, tiek sakopta apkārt esošā kapsēta, atjaunota Pālenu kapliča/mauzolejs. Pēc baznīcas draudzes telpas un altārtelpas remontdarbiem uz arkas starp abām telpām pēc mācītāja Veikerta (bijušais tērvetnieks, emigrējis uz Austrāliju) uzkrāsots uzraksts “Es esmu ceļš patiesība un dzīvība”.
Tērvetē var un vajag lepoties ar savu dievnamu, kā raksta Mārīte Putniņa: “Kalnmuižas luterāņu baznīca ir viens no ievērojamākajiem Zemgales sakrālās arhitektūras pieminekļiem, kas atspoguļo gan laikmetam raksturīgās tendences, gan senāko Latvijas glezniecības mantojumu, kā arī 20. gadsimta sakrālās glezniecības tradīcijas veidošanos Latvijas mākslā.”
Muzejs pateicas Laimai Buķevicai par stāstījumu un iespēju paviesoties Kalmuižas dievnamā, kā arī Ilzei Krūzei par fotogrāfijām muzeja krājumam, kurās redzama Kalnmuižas baznīca un interjers pirms 20. gs. 30. gadu pārveides.
Sniķeres baznīca


Izbraucot cauri Ukru pagasta Sniķeres ciemam, pārsvarā redzamas padomju gados celtas būves. Starp tām izceļas baznīcas drupas, kas liecina – šai vietai ir senāka vēsture.
Sniķeres teritorijā 17. gadsimtā atradusies Kukuru muiža tādēļ šeit uzceltā baznīca saukta arī par Kukuru baznīcu. Domājams, ka baznīca šajā teritorijā atradusies jau ap 1642. gadu – ar šādu gadaskaitli datēts vecākais zināmais zvans. Skaidri zināms, ka 1669. gadā uzcelta jauna koka baznīca ar šindeļu jumtu, kopā ar dievnamu izgavatota arī tās iekārta – kancele un altāris. 1735. gadā uzcelta nākamā koka baznīca, taču 1830. gadā tā jau bijusi tuvu sabrukumam, tāpēc 11 gadus draudze noturējusi dievkalpojumus kādā šķūnī.
Mūsdienās vēl saskatāmās ēkas vēsture sākās 1839. gadā, kad Sniķerē sāka būvēt jauno mūra baznīcu, kas paradzēta 500 baznīcēniem. 1841. gadā to iesvētīja Kurzemes ģenerālsuperintendants Kārlis Ludvigs Vilperts.
Uzceltā celtne bija ampīra stilā veidota, apmesta laukakmeņu un ķieģeļu mūra celtne. Vienjoma garenbūves rietumu galā atradās masīvs kvadrātveida tornis, bet austrumu galā – kvadrātveida sakristeja. Katrā draudzes telpas pusē atradās trīs lieli pusaploces logi, pa vienam logam arī katrā sakristejas pusē. Galvenā ieeja veidota kā taisnstūra durvjaila ar virsgaismas logu, durvjaila un logs izvietoti starp diviem pilsatriem. Virs virsgaismas loga augstāk sekoja starpstāvu dzega, bet virs tās – galvenais ieejas daļas akcents – liels pusloka pallādisma logs. Savukārt virs tā sekojis torņa trešais stāvs, kas bijis šaurāks kā otrais un noslēdzies ar kupolu. 1880. gadā baznīca veikts remonts.
Diemžēl nav saglabājušās ziņas par baznīcas arhitektu. Sakrālo celtņu pētniece Mārīte Putniņa pieļauj iespēju, ka Sniķeres baznīcas autors ir Kurzemes guberņas arhitekts Frīdrihs Augusts Šulcs, kas tobrīd strādājis Kurzemes guberņā un projektējis ampīra stila baznīcas Zemgales laukos. Par to liecina Šulcam raksturīgo būvdetaļu lietojums un fasāžu kompozīcija. Līdzīgā ampīra stilā Kurzemes guberņā strādājis arī arhitekts Heinrihs Eduards Dihts (pierobežā cēlis arī Rubas baznīcu ar līdzīgu torni un kupolu). Šie ir minējumi un to, kurš īsti ir autors Sniķeres baznīcai, tomēr nevar droši izsecināt.
Nav saglabājušās ziņas par baznīcas interjeru. No baznīcas iekārtas nekas nav saglabājies, tāpat nav nekādu fotogrāfiju, kas varētu dot kādu priekšstatu par baznīcas iekārtojumu. Dobeles novada muzeja krājumā ir fotogrāfijas no svinīgām norisēm Sniķeres baznīcā, taču visas uzņemtas baznīcas teritorijā pie toreiz tur esošās koka sētas, ne pašā baznīcā. Mūsdienās mūros saskatāmas balkona siju vietas – liecība, ka baznīcā bijusi ērģeļu lukta. Baznīcas draudžu pārskatos atzīmēts, ka baznīcai bijis arī ērģelnieks (1929. gadā pienākumus pildījis Pēteris Lejiņš).
1925. gadā baznīca ieguvusi jaunu zvanu ar uzrakstu "Sniķeres baznīcas zvans 1925 Beker un Ko Liepājā".
1929. gadā tika nodibināta arī draudzes sieviešu komiteja, kas nodarbojās ar līdzekļu vākšanu labdarībai. Komiteja minētajā pārskata gadā savāksui līdzekļus baznīcas altāra un kanceles segu iegādei – iegādāti divi komplekti – viens sarkans un viens melns.
Līdz ar komitejas parādīšanos, dibināts arī komitejas jauktais koris.
Līdz Latvijas valsts dibināšanai Sniķeres baznīca bija Augstkalnes filiālbaznīca, abām draudzēm bija kopīgs mācītājs līdz pat 1927. gadam. No 1927. gada draudzē divus gadus kalpoja Tērvetes mācītājs Pēteris Gulbis. No 1929. gadam līdz Otrā pasaules kara beigām kalpoja vikārs Jānis Kundziņš.
Baznīca bijis viens no pagasta dzīves centriem, ieskatoties 20. gs. 30. gadu presē redzams, ka katrs lielāks pasākums atzīmēts ar aizlūgumu baznīcā. Tā 1937. gada 20. jūlija “Jaunāko ziņu”numurā lasām: “Sniķeres pagastā notika vietējās lauksaimniecības biedrības atklāšanas svinības. Tanīs piedalījās L.L. kameras zemkopības nod.vadītājs V. Mežvēvers, Jelgavas apr. vecākais T. Dārznieks u.c. Viesus pie Sniķeres baznīcas sagaidīja aizsargu, mazpulku un vietējo organizāciju goda ierinda. Pēc dievkalpojuma vietējā baznīcā svinību dalībnieki gājienā devās uz Kaudu mājām, kur notika atklāšanas akts, apsveikumi un referāts.”
Pirms otrā pasaules kara Sniķeres draudzē bijuši ap 2000 cilvēku. Baznīcu draudzes dzīves pārskatos mācītāji nereti dod savus novērojumus par noskaņojumiem draudzes locekļos. Tā arī mācītājs Gulbis par Sniķeres draudzes cilvēkiem 1929. gadā raksta: Ukru pasgastā ir daudz sociālsitu, bet baznīcu tie apmeklē. Dīvaini, ka turīgākie saimnieki samērā maz apmeklē baznīcu, nekā arodnieciski sociālsitiski noskaņotie strādnieki.”
Otrā pasaules kara laikā baznīca smagi cieta. Kaut arī jumts bijis ļoti bojāts, vēl 1948. gada maijā un jūnijā draudze šeit noturējusi dievkalpojumus. 1949. gadā draudze tomēr tika likvidēta un baznīcā iekārtotaja mehāniskās darbnīcas. Torņa daļas trešā stāva daļa zudusi un tai uzlikts pagaidu jumts, kura atliekas sakstamas arī mūsdienās. Savukārt sakristejas austrumu sienā izgrauta siena, visticamāk, lai nodrošinātu ieeju traktoru iebraukšanai. Ar to tad arī beigusies gaumīgās celtnes dzīve un uzsākts ceļs uz drupus stāvokli, kādā baznīca redzama mūsdienās.
Sniķeres baznīcas zvans pēc Otrā pasaules kara paglābts un aizvests uz Augstkalnes baznīcu, kurā skan joprojām.
Penkules baznīca un tās tornis.

Septembra mēnesī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras pieminekļu uzskaites komisijas sēdē tika lemts par 17 objektu virzīšanu iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kā pirmais šajā sarakstā redzams Penkules baznīcas zvans, kas izliets 1598. gadā. Tas raksturots kā reti saglabājies 16. gs. metāllējēju darba paraugs, kas pārliecinoši attēlo nozares attīstību laikmeta lietišķi dekoratīvās mākslas kontekstā. Priekšmets ir precīzi datējams zvanu lējēja darba paraugs. Mākslas priekšmeta saglabātības stāvoklis vērtējams kā labs, zvanu lieto tikai svinīgos gadījumos. Zvans virzīts iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis. Tas ir nozīmīgs notikums novada kultūras mantojumam – Dobeles novadā ir septiņi valsts nozīmes mākslas pieminekļi – Augstkalnes baznīcas kancele, altāris un kapaplāksne M. un A. Šrēderēm, Vecapguldes muižas balkona margas, sanatorijas “Tērvete” fasādes cilņi, Dobeles baznīcas epitāfija F. Drahenfelsam un A. Tīzenhauzenas kapa plāksne. Nu šim izcilo vērtību sarakstam pievienosies astotais mākslas piemineklis - Penkules baznīcas zvans.

Tieši dienu pirms šī patīkamā jaunuma izziņošanas, Dobeles novada muzejs apmeklēja Penkules baznīcu un tikās ar draudzes priekšnieku Jāni Spudas, kas ļāva aplūkot baznīcas lielāko dārgumu – seno zvanu.
Pirmā baznīca Penkules teritorijā celta pēc hercoga Gotharda Ketlera 1567. gada rīkojuma, tā atradusies pie Smuku mājām un saukta pēc māju nosaukuma - par Smuku baznīcu. Tā kalpojusi līdz 1654. gadam, kad sabrukusi.


1691. gadā Kalnmuižas pārvaldnieks Ēvalds fon Brinkens Penkulē uzbūvē jaunu baznīcu. Literatūrā pastāv pretēji viedokļi – dažviet minēts, ka būve bijusi jau mūra , dažviet uzsvērts, ka tā bijusi neliela koka baznīca . Pārskatot vēl arī Baznīcas virsvaldes materiālus, saprotams, ka būve bijusi jau mūra, bet apjukums ar koka baznīcu radies, jo Penkulē neilgu laiku eksistējusi vēl viena neliela koka baznīca (atrašanās vieta nav zināma). Atgriežoties pie mūra baznīcas - 1697. gadā šai baznīcai tornis jau bijis ļoti sliktā stāvoklī, tas nespējis noturēt zvanus, bet 1741. gadā tornis sabrucis. 1795. gadā ēkai nomainīts jumts un uzlikts jumta galā tornis. 1836. gadā nomainīts sakristejas un altārdaļas jumts, taču kopumā baznīca joprojām bijusi sliktā stāvoklī.
1865. gadā pēc arhitekta Oto Dīces projekta notikuši vērienīgi būvdarbi – baznīca ieguvusi jaunu kārniņu jumtu, sakristeju un torni. Vēlāk lielākie remonti veikti 1908./1909. gadā. 1934. gadā baznīcā veikts kapitālais remonts, atjaunotās baznīcas iesvētīšanā piedalījies Valsts prezidents Alberts Kviesis. Prezidents un viņa ģimene bieži ņēmis dalību pagasta sabiedriskajā dzīvē, jo pats bijis vietējais – Penkulē netālu no pagasta centra atrodas Vecvagaru mājas, kurās saimniekoja Kvieša ģimene.


20. gs. starpkaru periodā Penkulē bijusi liela un aktīva draudze. Tas redzams šķirstot baznīcu pārskatus. Tā, piemēram, skatoties mācītāja Pētera Gulbja sagatavotās ziņas par 1927. gada statistiku, redzam, ka draudzē bijuši 870 iesvētīto locekļu, togad kristīti 30 jaundzimušie, bet 25 devušies mūžībā.
Starpkaru periodā baznīcā kalpoja mācītājs Pēteris Gulbis, pēc viņa nāves – Mārtiņš Stefenhāgens. Stefenhāgens gan nav bijis draudzes ieredzēts un tā no mācītāja atteikusies. Viņa vietā nācis Valdis Mežezers (Štelmahers). Valdis Mežezers bija dzejnieks, grāmatizdevējs un teologs, dzimis lauksaimnieka Jāņa Štelmahera ģimenē kā Valdis Kristaps Štelmachers, bet 1940. gada maijā latviskoja savu uzvārdu un turpmāk lietoja - Valdis Mežezers. Būdams dzejnieks un literāts, Mežezers Penkulē organizēja literāros vakarus, kurus apmeklēja tobrīd aktuāli, Latvijā atzīti autori. Uz vakariem savulaik bija ieradušies gan Fricis Dziesma, gan Anšlavs Eglītis. Bet uz Mežezera iecelšanu mācītāja amatā 1942. gadā ieradās arī Zenta Mauriņa.


Noliktava un torņa nograušana
Otrā pasaules kara laikā baznīcai netika nodarīti ievērojami bojājumi, taču tās skaudrākais laiks pienāca uzreiz pēc kara. Jaunā vara baznīcā iekātoja graudu noliktavu. Sešdesmito gadu sākumā draudze tika likvidēta. Tā kā netālu esošajai skolai nebija savas sporta zāles, 1965. gadā baznīca tika par tādu pārveidota. Altārdaļa aizmūrēta un tajā iekārtotas dušas, ģērbtuves un fizkultūras skolotāja kabinets. Logi nomainīti pret stikla blokiem. Lai ēka neatgādinātu par savu pamatfunkciju, tika pieņemts nogāzt tās torni (tobrīd gan tas skaidrots ar torņa slikto tehnisko stāvokli).
Šajā gadā pastiprināti vēršot uzmanību novada baznīcām, redzams, ka tikai dažas ir izbēgušas padomju varas uzspiestajiem kropļojumiem - teju visās baznīcās, kurās iekārtotas noliktavas vai remontdarbnīcas, torņi nojaukti vai brutāli norauti ar tehnikas palīdzību. Līdz šim šie “darbi” nekur nav bijuši iemūžināti fotogrāfijās. Domājot par krītošu baznīcas torni, automātiski iedomājamies par degošo Rīgas Pēterbaznīcas torni Otrā pasaules kara laikā. Arī Penkulē tikusi iemūžināta līdzīga aina, kad ap torni apmesta trose un, to velkot kāpurķēžu traktoram, tornis krīt. Fotogrāfija liek vilkt attālas paralēles ar minēto Rīgas kadru – tā ir kā ekvivalents lokālajā vēsturē.


Baznīcas “rekonstrukciju” jeb pārveidošanu par sporta zāli atbalstījusi skolas direktore Smilga, kas skolniekus likusi pie darba – ērģeļu stabules likts pārnest uz skolu un sakurināt. Demontēta un iznīcināta arī pārējā baznīcas iekārta. Ērģeles pirms izpostīšanas bijušas funkcionējošas. Baznīcas grīdas dēļi vēlāk izmantoti skolas darbmācības stundās kā materiāli. Interesanti, ka daži dēļi pārdzimuši jaunā izskatā – no tiem izgatavotas kokles.
Fotogrāfijas sniedz ieskatu arī nu zudušajā baznīcas iekārtojumā. 1691. gadā būvējot baznīcu, tās iekārtu – altāru un kanceli dāvinājis Ēvalds fon Brinkens un viņa sieva Anna Sofija (dz. fon Felkerzāma). Altāra retablu veidoja divas masīvas, vītas kolonnas, starp tām – altārglezna. Virs tās – pārtraukta pusloka frontons, virs kura retabla otrais stāvs ar uzgleznotu “Dieva aci”. Līdz 1934. gadam altārī bija redzama uz koka dēļiem gleznota altārglezna “Svētais vakarēdiens”, tad tā tika nomainīta uz Ata Grundes gleznoto darbu “Kristus augšāmcelšanās”. Abas gleznas nav gājušas bojā, bet nodotas Rundāles pils muzejā. Senākā kancele bija rotāta gleznojumiem - apustuļu attēliem, kā arī Brinkenu un Felkerzāmu ģērboņiem. Domājams, ka pēc baznīcas pārbūves 19. gs. 60. gados tapa jauna kancele.


1865. gadā kopā ar pārbūvi baznīca ieguva arī Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētas ērģeles.
Aplūkojot 20. gs. 30. gadu fotogrāfijas nevar nepamanīt baznīcas sienu interesanto gleznojumu – gan altārdaļas, gan draudzes telpas sienas dekorētas ar debesjuma un mākoņu attēliem. Virs taisntūra arkas bijis uzgleznots uzraksts “Mīliet mieru un patiesību”. Uzrakstu “turējuši” trīs rotaļīgi eņģelīši.
No agrākā baznīcas interjera līdz mūsdienām saglabāušies tumšie koka griesti, kas mūsdienās telpai piešķir zināmu greznumu. Griesti veidoti kā trījstūra formas velve, ko balsta koka kronšteini ar virpotiem galiem. Kaut arī griesti un kronšteini saglabājušies gandrīz pilnībā, draudzes priekšnieks vērš uzmanību uz dažu kronšteinu lejasdaļām - spicēm, kas apzāģētas, lai baznīcā varētu ierīkot sporta zālei nepieciešamo aprīkojumu.


Zvani
1690. gadā Brinkens baznīcai bija dāvinājis zvanu. Šajā pašā gadā no kāda vecāka zvana izliets arī otrs. Abus lējis meistars Gerhards Meijers. 1892. gadā pārliets 1860. gadā iegādāts zvans. 1925. g. J.K. Švenns izlējis jaunu bronzas zvanu. Šobrīd baznīcas tornī iekārts jau pieminētais zvans no Sesavas baznīcas ar uzrakstu “Hermann von der Hochwen der junge Greger Schoneberg gos mich 1598.” Kā tas nonācis Penkulē? Otrā pasaules kara laikā vācu armijas vajadzībām tika vākts metāls, tostarp baznīcu zvani. Pirmo pavēli par zvana noņemšanu pagastā izdevies ignorēt atbildot, ka nav iekārtu tā noņemšanai. Tad ieradusies vāciešu grupa, kas zvanu tomēr noņēmuši un aizveduši. Tad mācītājs Mežezers sarunājis zvanu no Sesavas baznīcas. Iekarot zvanu Penkules tornī, tajā iegravēts uzraksts “Penkule 1943”.


Interesanti, ka arhitekts Pauls Kampe pētījumā par zvaniem secinājis – 16. un 17. gadsimta zvanus parasti pasūtīja Rīgā vai Lībekā. Zināmi tikai četri zvani, kas tajā laikā lieti Kurzemē. Tie bija Sesavas, Jaunauces, Jelgavas, Kalnmuižas (Tērvetes) baznīcās. Šis Sesavas zvans nu ir Penkulē. Uz zvana iegravētais teksts – “Hermanis fon der Hovens Jaunais Gregers Šonenbergs mani lēja 1598. gadā” liecina, ka lējējs ir Šonenbergs, kas domājams strādāja Jelgavā.
Torņa atjaunošana


Pēc neatkarības atgūšanas, 1994. gadā skola atdod ēku draudzei un tiek domāts par tās atgriešanu pamatfunkcijai. Tobrīd draudzes priekšniece ir Ilze Kukša, kuras ģimenei pateicoties tiek atjaunots baznīcas tornis. Kopā ar citiem vietējajiem torni atjaunojuši draudzes priekšnieces vīrs Jevgēņijs Kukša un dēls – arhitekts Jānis Kukša. Jānim Kukšam var pateikties arī par jaunajām baznīcas durvīm. 1998. gada Ziemassvētku dievkalpojumā Dobeles Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Oskars Laugalis iesvētīja atjaunoto torni.


Mūsdienās regulāru dievkalpojumu baznīcā gan nenotiekot. Kā skaistu notikumu baznīcas dzīvē draudzes priekšnieks Jānis Spudas min Penkules 750 gadu svinību atklāšanu baznīcā. Pagājušajā gadā atzīmējot reformācijas piecsimtgadi Latvijā, un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas simto dzimšanas dienu, baznīcas pagalmā iestādīts ozols, kas izaudzēts no Ernsta Glika pirms vairāk nekā 300 gadiem stādīto ozolu zīlēm. Turpmākajos draudzes plānos ietilpst vecās kurtuves nojaukšana, kas pie baznīcas piebūvēta sporta zāles vajadzībām.
Nu piepulcējies vēl viens priecīgs notikums - zvana iekļaušana valsts mākslas pieminekļu sarakstā. Par iespēju aplūkot zvanu un laipnu uzņemšanus pateicamies draudzes priekšniekam, diakonam Jānim Spudam. Paldies Penkules bibliotēkai, Edītei Bēvaldei un Ērikai Karro par vērtīgu materiālu un ziņu sniegšanu.

Par patiesību un cerību. Lielauces baznīca.

Augusta mēnesī muzeja uzmanība vērsta Lielauces virzienā, kurā atrodas Lielauces baznīcas drupas un aktīva vietējo iedzīvotāju kopiena šo vietu pakāpeniski atkal ceļ laukā no aizmirstības. Vēl pirms dažiem gadiem iebraucot Lielaucē no Auces puses, tikai labi ieskatoties varēja pamanīt krūmos ieaugušās drupas – Lielauces baznīcu. Nu, pateicoties biedrības “Lielauces attīstībai” darbībai, drupas attīrītas no apauguma un tiek aktīvi strādāts arī pie baznīcas vēstures izpētes. Domājot par novada baznīcu aktuālā stāvokļa fiksēšanu un foto uzņemšanu krājuma vajadzībām, muzeja speciālisti uz katru novada baznīcu dodas reizē norunājot tikšanos arī ar draudzes pārstāvjiem. Tā kā Lielauces draudze tika likvidēta 20. gs. 50. gados, tikšanās norunāta ar biedrības “Lielauces attīstībai” valdes priekšsēdētāju Ivaru Bušmani, kas tieši šobrīd nodarbojas ar baznīcas vēstures nezināmo lapaspušu aizpildīšanu. Šādu lapaspušu līdz šim bijušas gana daudz.
Iepazīstoties ar literatūru, kas veltīta Lielauces baznīcas vēsturei, vismulsinošākais ir jautājums par baznīcas celšanas gadu. Pētnieki dažādos izdevumos norāda dažādus 18. gs. pirmās puses gadaskaitļus. Pēc rūpīga arhīvu materiālu izpētes darba, Ivars Bušmanis nu atrisinājis šo jautājumu. 1744. gada 9. jūnijā ticis likts baznīcas pamatakmens un baznīca pabeigta pusotra gada laikā ( 1744.-1745. gads).
Apmeklējot baznīcu mūsdienās, redzamas drupas, kuru ārsienās labi saskatāmi šķembu atstātie nospiedumi – Otrā pasaules kara atskaņas. Torņa mūri un sakristejas sienas ir gājušas bojā, bet draudzes telpas un altārdaļas sienas turas pretī laika zobam. Altāra daļu no draudzes telpas nodala plata pusloka arka. Fragmentāri saglabājies arī altārdaļas un sakristejas grīdas segums – divkrāsu māla flīzes. Par apkārt esošo kapsētu liecina daži saglabājušies krusti un torņa ieejas pusē arī divas kapaplāksnes.
Mūsdienās redzamā baznīca nebūt nav pirmā Lielaucē. Baznīcas celšana bijusi paredzēta jau 1567. gada hercoga recesā. Būvniecību līdz 1570. gadam pabeidzis Lielauces lēņu muižas īpašnieks Gerts fon der Reke. Šai koka guļbūvei vēl nav bijis tornis, zvans karājies zvanturī pie ieejas durvīm.
1637. gada vizitācijā atzīts, ka nepieciešams jauns dievnams, bet līdzekļu trūkuma dēļ, tomēr iztikts tikai ar vecās ēkas remontu. 1665. gadā baznīca jau atzīta par pussabrukušu. 1699. gadā par hercoga līdzekļiem Lielaucē tiek uzcelta jauna baznīca – ar kārniņu jumtu un torni ar salmu jumtu. Šai baznīcai bijuši nedroši pamati, tādēļ drīz vien nācies sienas nostiprināt ar kontrforsiem. Vēl pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem – 1730. gadā lemts, ka jābūvē jauna baznīca. Šeit tad arī sākas neskaidrības baznīcas vēsturē, jo dažkārt lēmuma gads minēts kā jaunās baznīcas būvniecības gads. Taču kā noskaidrots šobrīd – būvniecība tomēr uzsākta vēlāk – pieminētajā 1744. gadā.
1848. gadā baznīcā remontēts jumts un griesti – uzlikts skaidu klājums. No Lielauces muižas dotajiem materiāliem 1864. gadā tika uzmūrēts jauns tornis. Būvdarbus vadījis krodzinieks Lūkass.
Pirmā pasaules kara bojājumus draudze novērsusi līdz 1930. gadam. 1936. gadā tika paplašināta sakristeja.
Diemžēl Otrā pasaules kara laikā baznīca ļoti cieta. Lielauces teritorija atradās Kurzemes katla frontes līnijā - baznīca tika sapostīta, lai pretinieki no tās torņa nevarētu koordinēt lielgabalu šāvienu trajektorijas. Vēl mūsdienās labi saskatāmas bumbu atstātās bedres netālu no baznīcas torņa vietas – te piezemējušies tornim netrāpijušie šāviņi. Taču tie, kas trāpīja, torni sagrāva, tas gāžoties sagrāvis 1/3 jumta un griestu, ērģeles ar luktu, kroņlukturus, veco altārgleznu un baznīcas solus. Brūkot tornim, zvans bija nokritis drupās, taču brīnumainā kārtā nebija saplīsis. Tas šobrīd atrodas Vecauces baznīcā.
Pēc kara draudze vēl centās dievnamu glābt un altārdaļai tika salabots jumts, iestikloti daļa logu. Lielaucnieks Aivars Balodis vēl atceras pēckara gadus, kad kā bērns apmeklējis cietušo, bet draudzes centienu rezultātā – uz mirkli vēl funkcionējušo baznīcu, kurā noticis dievkalpojums. Pēc draudzes likvidēšanas 50. gados baznīca pamesta un pamazām nopostīta pavisam - noplēsti griesti, izzāģētas sijas, izplēsta grīda, uzlauztas baznīcas pagrabu velves, baznīcas sakristeja noārdīta līdz pamatiem, iznīcināts altāris ar kokgriezumiem, iznīcināta altāra glezna «Kristus pie krusta», iznīcināta kancele ar apustuļu tēliem un sadauzīta kritušo karavīru piemiņas plāksne.
Līdz pat 1944. gada postījumiem, baznīcā bija saglabājšās 17. gs. interjera detaļas, domājams vēl no iepriekšējās – koka baznīcas. 1699. gada vizitācijas dokumentos minēts, ka altāri baznīcai dāvinājis Gothards Ernsts fon Netelhorsts ar sievu Doroteju Luīzi. Baroka stila altāri veidoja korintiešu stila kolonnas, starp kurām oriģināli atradusies uz koka gleznota ovāla altārglezna “Svētais vakarēdiens”. 19. gs. otrajā pusē tā nomainīta pret audeklu ar Golgātas ainu.
Kokgriezumiem rotāto kanceli baznīcai dāvināja Katrīna fon Sakena (dzimusi Fītinghofa) arī kancele bijusi veidota 17. gadsimtā un saglabājusies no senākās koka baznīcas iekārtas. Kanceles poligonālās šķautnes rotāja evaņģēlistu koka skulptūras, kanceles jumtiņš rotāts ar ziedu vāzēm.
Lai aptuveni gūtu priekštatu par Lielauces zudušo interjeru, ieteicams apmeklēt Mežmuižas baznīcu Augstkalnē – tā ir vienīgā baznīca Dobeles novadā, kurā līdz mūsdienām saglabājušies līdzīgi 17. gs. beigu baroka interjera elementi - altāris un kancele ar koka skulptūrām.
Virs draudzes telpu un altāra daļu nodalošās arkas bijuši uzgleznoti Glorijas stari ar uzrakstu “Es esmu tas zelts un tā patiesība, un tā īstā cerība”, uz sienām kartušās (grafisks uzraksta rotājums daļēji attīta tīstokļa vai vairoga veidā) bijuši uzgleznoti Bībeles citāti. Šie abi elementi Lielauces baznīcu vienoja ar Īles baznīcas interjeru – arī Īlē altāra telpas sienu rotāja Glorijas stari, bet draudzes telpas sienas - kartušās izgleznotie citāti. Citāti Īles baznīcā saglabājušies līdz mūsdienām.
Īles baznīca, tā pat kā Vecauce bija Lielauces baznīcas filiāle, visas trīs apkalpoja Lielauces mācītājs. 1935. gada 11. janvārī Lielauces draudze tika sadalīta divās draudzēs - Lielauces draudzē (ietilpa Lielauces un Īles pagasti) un Vecauces (Auces pilsēta, Vecauces un Bēnes pagasti). Līdz Otrajam pasaules karam Lielaucē darbojās gan vācu, gan latviešu draudzes.
Draudzes aktīvā dzīve labi dokumentēta baznīcas ikgadējajos pārskatos un dažādās atkaitēs. Pētot 20. gs. 20. un 30. gadu pārskatus rodamas ne tikai ziņas par draudzes finansiālo stāvokli, bet arī par vietējās sabiedrības svarīgākajiem notikumiem. Neiztikt bez lielākiem un mazākiem skandāliem, tā piemēram, nesaimniecisku naudas izlietojumu, kas novedis pie kases iztukšošanas un pat ziepju operām līdzīgu kaislību pieminēšana. Tā, piemēram, draudzes sieviešu komitejas dāmas 30. gados mīlējušas patenkot un starp baznīcas dokumentiem rodamas pat dažkārt komiskas paskaidrojumu vēstules, kurā dāmām bijis jāskaidrojas ar mācītāju par to, ko un kad nu katra izrunājusi. Kaislības sasniegušas augstāko punktu, kad draudzes palīdzības (sieviešu) komitejas vadītājai nācies zaudēt savu amatu izplatīto tenku dēļ (vietējās sabiedrības godājamam vīram ticis piedēvēts sakars ar savu kalponi). Pārskati, kas dažkārt ir arī komiski, sniedz priekšstatu par košo, aktīvo un ļoti dzīvo starpkaru perioda draudzes un visa pagasta sabiedrisko dzīvi, kuras viena no centrālajām asīm, protams, bijusi vietējā baznīca.
Vietējā sabiedrība ir tā, kas arī mūsdienās neļauj pazust savai baznīcai. Kaut arī draudzes Lielaucē mūsdienās vairs nav un ticīgie no Lielauces brauc uz Vecauces baznīcu, biedrības “Lielauces attīstībai” cilvēki izdarījuši daudz, lai baznīcas drupas un to teritorija būtu sakopta. Līdz šim novākti ap baznīcu esošie būvgruši, izcirsti un novākti krūmi, izveidota ieeja, kas ļauj droši ieiet drupās (pie pašiem mūriem cieši klāt stāvēt ir bīstami, taču drošajai ieejai ir izveidots jumts. Talkotāji salabojuši arī divus pie baznīcas nolūzušos krustus. Pie baznīcas jau notikuši baznīcu nakts pasākumi. Biedrība nākotnē cer drupas iekonservēt un tālāku sapņu sarakstā ir koncertu un citu brīvdabas pasākumu organizēšana.
Sakopšanas darbu laikā starp būvgružiem atrasts arī patīkams pārsteigums – talkas dalībnieks Raimonds Vernis atradis baznīcas misiņa svečturi. Pētot nedaudzās saglabājušās baznīcas interjera fotogrāfijas Ivaram Bušmanim izdevies idntificēt svečtura atrašanās vietu, kur svečturis bijis piestiprināts līdz baznīcas nopostīšanai. Mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis novērtējis atradumu un secinājis, ka svečturis izgatavots laikā starp 1650. un 1680.gadu, kad Latvijas baznīcās ienāca pūķu tēli. Svečturis nodots Rundāles pils muzejam.
Lielauces biedrība šobrīd aktīvi strādā pie tālākas baznīcas vēstures izpētes un Ivars Bušmanis atklāj, ka jau tagad sašķobījušās dažas patiesības un atklājies daudz jauna. Izpētes rezultāti sabiedrībai tiks prezentēti 4. novembrī, kad visi interesenti būs gaidīti uz baznīcas vēstures lekciju Lielaucē.
Kaut arī uzraksts “Es esmu tas zelts un tā patiesība, un tā īstā cerība” no mūriem sen kā nodzisis, apmklējot šo vietu nerodas sajūta, ka cerība ir gaisusi. Atšķirībā no citām novada baznīcām, kuras ir līdzīgā tehniskajā stāvoklī, Lielaucē jūtams, ka vietējiem šī vieta ir svarīga un par to tiek domāts.


Sprādziens aiznesa pat kapsētas vārtiņus. Jaunsesavas baznīca.


Naudītes pagasta daļā, kurai cauri vijas Sesavas upīte, atrodas Jaunsesavas kapi – viena no skaistākajām Dobeles novada kapsētām – izvietota stāvā piekalnē, kurā apbedījumi veikti veidojot savdabīgas terases. Apmeklējot šo kapsētu, labi pamanāmi dzimtu apbedījumi, kas var lepoties ar grezni kaltiem žogiem ap tiem un skaistiem, pat monumentāliem kapakmeņiem. Tos šeit aiz sevis atstājušās vecās Naudītes dzimtas.
Tieši bagātākie Naudītes pagasta zemnieki bija tie, kas paši finansēja sava pagasta baznīcas celtniecību. Jaunsesavas baznīca atradusies blakus kapsētai. Mūsdienās saglabājušies vairs tika baznīcas sarkano ķieģeļu pamati un baznīcas kāpnes. Uz kāpnēm pat mūsdienās noliktas kapu sveces, kas liecina – vietējie savu baznīcu vēl atceras.
Pirmais Jaunsesavas dievnams būvēts 1841.-1843. gadā, 1904.-1906. gadam tas pārbūvēts par mūra baznīcu ar 300 sēdvietām, jaunā baznīca iesvētīta 1906. gada 24. septembrī.
Par Jaunsesavas baznīcu un tās likteni vairākos savos rakstos rakstījis žurnālists, bijušais naudīšnieks Gunārs Birkmanis. Viņš sniedz ziņas par baznīcas amatniekiem – mūrēšanas darbus veicis “Strāļu” saimnieks Meijers, koka darbus veicis Valters no Bēnes. Baznīca tika uzcelta kā garenbūve ar poligonālu altāra apsīdu un četrstāvu torni ar izteiktām dzegām, no kurām augšējo rotāja četri nelieli stūra tornīši. Logu ailes bija veidotas gotiski smailas, kas kopā ar slaido torni ēkai deva īpaši vertikālu raksturu.
Jaunsesavas baznīca bija Dobeles baznīcas filiālbaznīca, kas nozīmē, ka to apkalpoja Dobeles draudzes gans. Tieši tāpēc ziņas par Jaunsesavas draudzes dzīvi ir meklējamas pie Dobeles draudzes. Tā pārskatot draudzes dzīves notikumus, piemēram, 1937. gadā redzam, ka Jaunsesavā notikusi aktīva rosība. Laikraksta “Zemgales Balss” 1937. gada 3. marta numurā varam lasīt, ka Jaunsesavas ērģeļniekam L. Libiešam tiek lemts par algas paaugstināšanu no 60 uz 100 latiem, bet draudzes padomes loceklis Alfrēds Ansons pilnvarots noslēgt līgumu un nokārtot koroborāciju (zemes un ēku ierakstīšanu zemesgrāmatā) Jaunsesavas baznīcas, kapu, kapusarga un Jāņu kapu lietās.
Redzams, ka draudze turpinājusi aktīvi atbalstīt baznīcu līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Aktīva bijusi arī draudzes sieviešu komiteja. 1940. gada 24. janvāra numurā laikraksts “Zemgales Balss” informē lasītājus, ka “draudzes atzinību pelna Naudītes pag. “Vilku” māju saimniece Grīnberga, kura Jaunsesavas baznīcai dāvājusi 120 Ls un nespējniekiem 30 Ls”.
Te nonākam līdz nespējnieku mājai, kas tika uzbūvēta pavisam netālu no baznīcas. Tajā tika izmitināti pagasta neaizsargātākie, vecie ļaudis, nama uzturēšana tika nodrošināta par apkārtējās sabiedrības ziedojumiem. Mūsdienās ēkas viena siena vēl saskatāma arī dabā.
1936. gadā baznīca tikusi apzagta – tika nozagti sudraba svečturi, sudraba trauki un paklāji kopējā vērtībā 283 Ls. Vainīgais tika atrasts – tas bijis “Stūrīšu” mājās dzīvojošais baznīcas apkalpotājs Eduards Kramzaks. Diemžēl, atzīstoties nodarījumā, viņš arī paskaidrojis, ka nozagtās baznīcas lietas jau pārdevis Jelgavā un Rīgā.
Kopš tā brīža draudzes priekšnieks bijis piesardzīgs un dievkalpojumiem vajadzīgos sakrālos priekšmetus nesis uz baznīcu vien aizlūgumu dienās. Tobrīd draudzes pērminderis bijis jau pieminētais “Kalna Dēliņu” saimnieks Alfrēds Ansons. 1949. gadā pa ceļam uz baznīcu viņš tika nogalināts un soma ar baznīcas sudrablietām – nolaupīta. Slepkavību tā arī neatklāja.
Otrā pasaules kara laikā cieta baznīcas tornis un jumts. Pēc kara draudze vēl mēģināja dievnamu atjaunot, bet daudzi naudīšnieki tika represēti, draudze sarukusi un drīz vien jaunā padomju vara piespieda draudzi baznīcu atstāt pavisam.
Kaut arī baznīcas jumts bijis cietis, jau pieminētais žurnālists Gunārs Birkmanis savos rakstos liecina, un apjautātie naudīšnieki piekrīt, ka baznīca kopumā bijusi labā stāvoklī un tajā nav bijis nekas neatjaunojams. Galu galā – skaistā sarkano ķieģeļu ēka bija uzcelta tikai gadsimta sākumā. Par baznīcas likteni savā rakstā “Divu baznīcu liktenis” 1992. gadā Birkmanis raksta: “Dobeles mācītājam Stefenhāgenam, kas tolaik [pēc kara] apkalpoja Jaunsesavas draudzi, rajona miliči atņēma un vairs neatdeva auto vadītāja tiesības. Tas notika piecdesmito gadu sākumā. Bez mācītāja un, arvien lielākas nodokļu nastas spiesta, vietējā draudze, kurā vairs nāca tikai kāds desmits cilvēku, 1956. gadā beidza pastāvēt. Nu baznīca stāvēja vaļā, laika apstākļu un vandāļu varā. Ap sešdesmito gadu sāka trūdēt un liekties dievnama griesti, vandaļi vazāja apkārt altāra, kanceles, balkona neatkārtojamās koka grieztās detaļas.”
Dobeles rajona izpildkomitejas 1961. gada 13. oktobra lēmumā nr. 239 stāv rakstīts: “Lestenes un Jaunsesavas baznīcas ir tik daudz nolietojušās, ka to izlietošana saimniecību vajadzībām un atjaunošanā būtu jāiegulda lieli līdzekļi, kas būtu nesaimnieciski, kādēļ šo baznīcu izlietošana nav lietderīga. Dobeles rajona darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja nolemj:
1. Slēgt Jaunsesavas un Lestenes baznīcas jebkādai turpmākai izmantošanai un nojaukt tās.
2. Lūgt Latvijas PSR Ministru Padomi šo lēmumu apstiprināt. Dobeles rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājs.
A. Odriņš”
Ienākušajai varai baznīcas ēka skaudri atgādinājusi par pagājušu laiku un sabiedrības uzbūvi. Sākotnēji vēl tomēr bijusi doma tajā iekārtot sporta zāli. Fakts, ka apkārt ēkai ir kapsēta nav bijis mulsinošs apstāklis idejas virzībai. Taču pat šī ideja netika realizēta un, pienākot 20. gadsimta 70. gadiem, kvalitatīvie sarkano ķieģeļu baznīcas mūri dažu acīs tika uzskatīti par tik labu materiālu, ko vajadzētu izmantot atkārtoti, tātad – tika domāts par baznīcas nojaukšanu. Birkmanis raksta: “Naudītē pie dievnama zūmēšanas enerģiski ķērās partordze Štrauberga, bieži urdot vietējā sovhoza vadību uz konkrētu darbību. Sākumā tie bija plāni ierīkot sporta un sapulču zāli (kapsētā!), vēlāk par nojaukšanu un būvmateriālu izmantošanu saimnieciski vārgā sovhoza ekonomikas stiprināšanai. Lietu pabeidza nākamā partordze Utkina. Tika paaicināti krievu armijas sapieri no Dobeles, un 1974. gada maijā ar varenu grāvienu gaisā uzlidoja ne tikai viss dievnama korpuss, bet arī no ķieģeļiem skaisti izmūrētie baznīcas un kapsētas vārti ar visiem kaltajiem virtņiem.”
Muzeja krājumā ir tikai viena šīs baznīcas fotogrāfija. Muzeja darbiniekiem, apmeklējot baznīcas drupu vietu, norunāta šeit tikšanās arī ar vietējiem naudīšniekiem, kas vēl atceras baznīcu, bijuši tajā kā bērni un var pastāstīt savu atmiņu stāstu. Pateicoties šai tikšanās reizei, nu iegūta vēl viena fotogrāfija, kurā redzama Jaunsesavas baznīca 1937. gadā. Foto kreisajā pusē redzama daļa no pagasta nespējnieku mājas, kurai palīdzēja vietējā sabiedrība – foto uzņemšanas brīdī mazpulks ieradies veikt apzaļumošanas darbus.
Stāvot pie kapiem, no piederīgo kopiņu apkopšanas nāk vīrs, kas pa gabalu jau sauc: “Pierakstiet, ka arī es šai baznīcā esmu kristīts 1956. gadā!” Nācējs ir Ralfs Kvēps Pētera dēls un, iespējams, viens no pēdējiem naudīšniekiem, kas kristīts tepat – pašu baznīcā.
Paldies par atmiņām, fotogrāfijām un stāstījumu Andrim Rammam, Laimdotam Šmēmanim, Jānim Šneideram un Olgai Kursišai.


Augšāmcēlies brīnums – Īles baznīca


Starp visām Dobeles novada luterāņu baznīcām vislielākā rosība šobrīd notiek Īles dievnamā. Šai baznīcai, kas vēl nesen bija ļoti sliktā stāvoklī, ir paveicies ar cilvēkiem tai apkārt, kas šo vietu izjūt, kā sev tuvu. Pats svarīgākais – tai ir paveicies ar cilvēkiem, kas tic brīnumiem tik ļoti, ka spēj iedvesmot un likt tiem noticēt arī visiem citiem. Un tad jau brīnums kļūsts par realitāti.
Īles baznīcas atdzimšana notiek pateicoties aktīvai diriģenta Inta Teterovska iniciatīvai, nodibinājuma Īles baznīcas fonds un tā pārstāves Sintijas Liekniņas darbībai, Īles draudzes locekļu, ziedotāju un brīvprātīgo atbalstam un ticībai, ka baznīcu iespējams atjaunot.
Kad 2016. gada 10. jūnijā Baznīcu nakts ietvaros diriģents Ints Teterovskis un Jauniešu koris “Balsis” baznīcā atkal ienesa dzīvību un, sniedzot koncertu, atvēra to apmeklētājiem pirmo reizi pēdējo 50 gadu laikā, cerība par dievnama atjaunošanu sāka materializēties. Koncerta laikā tika uzsākta ziedojumu vākšana. Lai koncerts varētu notikt, vietējā sabiedrība veica sagatavošanās darbus – organizēja talku, ielika grīdu, iestikloja logus, izgatavoja statīvu zvanam, parūpējās par elektrības pievadi. Un kopējiem spēkiem ir tikts ļoti tālu.
Reāli būvniecības darbi uzsākti pagājušā gada maijā un tikai viena gada laikā baznīcas ēkā paveikts ārkārtīgi daudz – kopā ar uzņēmumiem, ziedotājiem un brīvprātīgajiem ir salabota jumta konstrukcija, sienām atjaunots vēsturiskais apmetums, iebūvēta jauna apsildāmā grīda, atjaunotas vēsturiskās durvis un ielikti jauni logi. Vispamanāmākais ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma mācībspēku un skolēnu rokām izveidotais interjers – jauni soli, kalti kroņlukturi, altāris, radīta jauna Jēzus skulptūra.


Dobeles novada muzejs šogad apciemo visas novada luterāņu baznīcas, lai baznīcu vizīšu fotofiksācijas iekļautu muzeja krājumā nākamībai. Šķiet, visinteresantāk pēc 50 un 100 gadiem būs pētīt tieši Īles baznīcas materiālus, jo tikai šogad ir iespēja piefiksēt baznīcas straujo atdzimšanu, kad tajā jau notiek dažādi pasākumi, bet paralēli vēl risinās arī lieli būvdarbi. Šī gada Baznīcu nakts ietvaros notikušais koncerts ir bijis unikāls – tas noticis mirklī, kad baznīcai ir tikai puse no jumta seguma, otra jumta slīpne pagaidām klāta ar plēvi un seguma uzlikšana šobrīd sākta. Muzeja darbiniekus baznīcā laipni uzņēma Īles baznīcas fonda pārstāve Sintija Liekniņa, saruna norisinās baznīcā, taču caur jumtu var dzirdēt dziedam arī putnus. Šķiet, katrs atdzimšanas mirklis šajā baznīcā ir brīnumains, arī šis.


Sintija Liekniņa atklāj dievnama atdzimšanas tālākos plānus – pēc jumta seguma uzlikšanas plānots izbūvēt griestus. Tas tiks veikts daļēji atstājot redzamas sijas, kas šobrīd, kad sijas redzamas visā augstumā, ir ļoti iespaidīgs interjera elements. Tālāk tiks uzstādīti arī akustiskie paneļi, kurus baznīcai ziedojusi būvfirma “Knauf”. Ziedojumu veidā saņemta arī fasādes krāsa. Pats galvenais – plānots, ka baznīca atgūs arī savu sākotnējo apjomu – tiks atjaunots tornis, tādējādi ēka atgūs baznīcai raksturīgus vaibstus ne tikai interjerā, bet arī eksterjerā. Tāpat plānots savest kārtībā baznīcas pagalma daļu.
Faktiski viss baznīcas interjers bija jāveido no jauna, saglabājušies vien sienu gleznojumi – pergamenta ruļļu un vairogu zimējumos iekrāsoti Bībeles citāti. Taču kas šeit bijis agrāk un kur tas palicis?
Visizsmeļošākais materiāls par Īles baznīcas vēsturi ir vēsturnieces Guntas Mindes 1992. gadā sastādītā vēsturiskā izziņa. Par Īles baznīcas cēlāju tiek uzskatīts Īles muižas īpašnieks Frīdrihs fon Netelhorsts. Baznīcas precīzs celšanas gadaskaitlis nav zināms, bet visticamāk, ka baznīca jau bijusi uzcelta pirms 1682. gada – saglabājušās ziņas, ka šajā gadā mirusi Netelhorsta otrā sieva un jaundzimusī meitiņa, kas abas apglabātas Īles baznīcā. Šajā laikā ir pieņemts, ka cienījamākos draudzes locekļus, šajā gadījumā – baznīcas cēlāja un patrona ģimenes locekļus – apglabā baznīcas kapenēs zem altārtelpas. Uz bērēm ieradusies pat Kurzemes – Zermgales hercogiene Sofija Amālija.
1686. gadā fon Netelhorsts baznīcai pasūtījis arī zvanus – vienu lielāku un otru mazāku. Uz zvaniem bijuši uzraksti vācu un latīņu valodās par pasūtītāju un zvanu izgatavotāju.
Kaut arī literatūrā dažkārt lasāms pieņēmums, ka baznīcas tornis iespējams celts vēlāk par pašu baznīcu – vien 1752. gadā, par ko liecinot līdz pat Otrajam pasaules karam tornī stāvejušajā vējrādī redzamais gadaskaitlis “1752”, tas tomēr neiztur kritiku, jo 1749. gadā veikts muižas novērtējums, kurā minēts, ka baznīcas remontdarbiem paredzēti ievērojami līdzekļi – visticamāk 1752. gadā nav vis uzbūvēts tornis, bet vējrādis uzlikts, lai iemūžinātu veiktos remonta uzlabojumus. Otrs apstāklis, kādēļ tornis noteikti bijis uzbūvēts jau ātrāk, ticamākais – jau kopā ar visu baznīcu, ir fakts, ka 1686. gadā baznīcai jau bija jābūt ar torni - pasūtītos zvanus gluži vienkārši kaut kur būtu jākar.
Īles muiža no 1530. gadam līdz 1710. gadam bija fon Netelhorstu īpašums, tad 1711. gadā muižu pārņem von Netelhorsta znots G.F. fon Fītinghofs-Šēls. Savukārt pēc Fītinghofa - Šēla nāves muižu 1749. gadā mantošanas ceļā iegūst vecākās meitas vīrs Dītrihs Vilhelms fon Herners. Herneru īpašumā muiža paliek līdz pat agrārreformai 1920. gadā.
1765. gadā muižas īpašnieks Dītrihs Vilhelms fon Herners licis dievnamu remontēt, krāsošanas darbus baznīcā veicis Berlīnes meistars Johans Frīdrihs Vilhelms Rode. Vēlāk remonts veikts arī 1849. gadā, bet 1884. gadā baznīca palielināta līdz 400 sēdvietu ietilpībai.
Senākais Īles baznīcas attēls ir J.K. Broces darinātais Īles muižas zīmējums, kurā var saskatīt arī baznīcu. Priekšā redzamas Vec-Īles ēkas, bet baznīca redzama blakus uzkalnam. Attāluma dēļ sīkākas detaļas izšķirt nav iespējams. Vēsturniece Gunta Minde pieļauj, ka baznīcai priekšā redzamās ēkas gals, iespējams, pieder dokumentos minētajam baznīcas krogam.
1868. gadā, viesojoties Īlē, baznīcu uzskicējis un aprakstījis mākslinieks Jūliuss Dērings. Uz Īli viņš oktobra mēnesī devies kopā ar Dobeles mācītāju Dr. Augustu Bīlenšteinu, lai kopā ar muižas īpašnieku fon Herneru dotos arheoloģiskā ekspedīcijā. Savās ceļojuma piezīmēs, kurās plaši aprakstīta daba un Īles muižas kungu māja, mākslinieks pieskaras arī Īles baznīcai. Viņš raksta: "[…] apskatījām arī Īles baznīcu, kas atrodas tieši Immes kalna pakājē, proti, tā ziemeļu pusē. Tā ir neliela, taču no mūra; tikai baznīcas joma velves ir no koka. Uz vēja rādītāja tornī ir Herneru un Fītinghofu ģērboņi, bet virs tiem – gadaskaitlis 1752; zem tā burti DH (Dītrihs Herners) un GLVVGS (Ģertrūde Luīze fon Fītinghofa) (G.S. nozīmē “genannt Scheel”, tas ir “saukta Šēla”). [Dītrihs] Vilhelms fon Herners, dzimis 1725. gadā, miris 1792. gada 16. jūlijā, bija pirmais Herneru dzimtas pārstāvis, kuram piederēja Īle. Viņš to bija ieguvis īpašumā laulību ceļā. Viņš ir pašreizējā īpašnieka vecvectēvs. Tornī karājas divi zvani. Uz lielākā ir šāds uzraksts: “Lai slavēts Dievs! Francis Frīdrihs fon Netelhorsts, ritmeistars, Īles muižu dzimtkungs. Mani izgatavoja Gerhards Meiers Rīgā 1686. gadā.” Uz mazākā zvana ir tas pats uzraksts, tikai citā ortogrāfijā. Bēniņos atradu vēl vecu, sliktu altārgleznu (virotņu altāris) ar gadaskaitli 1766, kurā attēlots Kristus pie krusta un Marija ar Jāni. Nevarēju noskaidrot, kad šī glezna ir novākta. Tās vietā ir kokā grieztas skulptūras (figūras) gandrīz dabiskā lielumā. Viss altāris ir rokoko stilā. Tagad baznīcā ir fon Hernera kunga gleznota altārglezna “Kristus” – pēc Torvaldsena statujas, gleznots 1863. vai 1866. gadā. Diezgan labās rokoko formās darināta kancele ir astoņstūraina kausa veidā. Ērģeles ar gotikas stila luktu 1849. gadā būvējis Hermans [ērģeļmeistars Karls Hermans ]. Toreiz notika baznīcas kapitālremonts. Kāda fon Netelhorsta kunga un viņa sievas mūmijas, kas atrodas kapenēs zem baznīcas, es nevēlējos redzēt.”
Šis nelielais dienasgrāmatas fragments atklāj ļoti daudz – gan ziņas par iepriekšējo altārgleznu, gan to, ka 1868. gadā kapenēs vēl atdusējās Netelhorsti, gan to, ka muižas īpašnieks Otokars Francs Jozefs fon Herners pats gleznojis jauno altārtgleznu utt.
1905. gadā, naktī no 31. jūlija uz 1. augustu baznīca tika nodedzināta. Vēlāk atjaunota, uzlikts lubiņu jumts, izveidots jauns, smagnējākas formas altāris, lakonisko iekārtojumu atvaidzinājuši divi grezni kroņlukturi. 1926. gadā baznīcā uzstādīja jaunu bronzas zvanu, ko 1942. gadā rekvizēja vācu karaspēks. 1929. gadā altārī tika ievietota Jēkaba Vītola glezna “Kristus debesbraukšana”.
Otrajā pasaules karā baznīca cieta - 1946. gada inventarizācijā lasāms, ka baznīcai ir šāviņu bojāts jumts. Pēc kara vēl tornī tika iekārts Jaunauces bojā gājušās baznīcas zvans.
Dievnams tika slēgts 1945. gadā. Pēc kara, nostiprinoties padomju varas “vērtībām”, baznīcā uz laiku tika turēti lopi, grīdas tika izlauztas un baznīca izlaupīta. 1965. gadā piespiedu kārtā likvidēja Īles draudzi. Izpostītajā baznīcā tika paredzēts ierīkot muzeju, vēlāk klubu un sanatorijas noliktavu. Draudzes telpā tika iesākta starpsienas būvniecība un sakristejā ierīkots dzīvoklis, tomēr iesāktās pārbūves tā arī netika pabeigtas. Baznīcas tornim tika nojaukta smaile un augšējā daļa – torņa augstums tika pazemināts līdz pārējā jumta līmenim un uzlikts divslīpju jumts. Baznīcas zvans tika pārvietots uz dzīvojamo māju pagalmu, lai netiktu nozagts no tukšā dievnama.
Pēc neatkarības atgūšanas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados tika atjaunota Īles draudze, un dievnams atkal nonāca tās īpašumā.
Kaut arī interjers un altārgleznas ir neatgriezeniski zudušas, daļa no Īles baznīcas vēstures ir paglābta, proti, ielūkojoties Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā, redzam, ka Rundāles pils muzeja krājumā ir rodami baznīcas sakrālajiem rituāliem nepieciešamie priekšmeti – 20. gs. 70. gados Rundāles speciālisti aktīvi centās glābt padomju varas nīcinātās un niecinātās sakrālo celtņu vēsturiskās vērtības, kā rezultātā ir saglabāts Īles baznīcas kauss un patēna - abi priekšmeti datēti ar 1686. gadu.

Uz Rundāli nogādāta arī Īles baznīcas altārsega un pat tepiķis, kas savulaik atradies pie altāra, tiesa gan, abi tekstilizstrādājumi jau bijuši bojātā stāvoklī. Taču svarīgi, ka paglābts vismaz tik.

Un nu, 21. gadsimta trešajā desmitgadē senā, daudz cietusī Īles baznīca brīnumainā kārtā piedzīvo savu renesanci. Lasot literatūru par Īles baznīcu, acīs krīt teikums no Mārītes Putniņas darba “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”, kas ir plašs un visaptverošs darbs par Zemgales baznīcām. Īles baznīcai veltītajā daļā varam lasīt: “Diemžēl Otrā pasaules kara un pēckara gadu postījumi nodarījuši neatgriezeniskus zaudējmumus, mazinot dievnama kultūrvēstursko vērtību.” Kopš grāmatas izdošanas pagājuši vien 8 gadi un situācija ir mainījusies diametrāli pretēji. Kaut arī vēsturiskās vērtības vairs neatgriezt, Īles baznīca ir augšāmcēlusies un ir vērtība pati par sevi – ar savu duālo funkciju – būt gan par sakrālu celtni draudzes vajadzībām, gan koncertzāli kultūras notikumiem, Īles dievnams kļuvusi par izcilu Zemgales kultūrtelpas objektu.




Svētkos cilvēki stāvējuši pat ārā. Glūdas baznīca.
Līdz šim baznīcu mēneša rakstos tika apskatītas Dobeles novada baznīcas, kurām vairāk vai mazāk paveicies vēstures gaitā, taču tās joprojom ir funkcionējošas. Diemžēl pienācis laiks arī kādam mazāk priecīgam stāstam. Kaut arī Glūdas pagasts ir Jelgavas novada daļa, dažādu administratīvo reformu rezultātā tas daudzas reizies mainījis gan platību un tajā ietilpstošās teritorijas, gan savu piederību apriņķiem (starpkaru periodu administratīvā vienība), rajoniem (izveidoti padomju laikā) un novadiem (mūsdienu adminitratīvā iedalījuma vienība). Ieskatoties kartē, mūsdienās redzam, ka Glūdas pagasts, kā jau minēts, ir Jelgavas novada daļa, paradoksāli, bet baznīca, kas nes šī pagasta nosaukumu, šobrīd ietilpst Dobeles novada Krimūnu pagastā. Ja reiz tā ir Dobeles novada teritorijā, tā iekļūst mūsu muzeju interesējošajā sarakstā. 


Glūdas mūra baznīca celta 1847. – 1848. gadā un iesvētīta 1848. gada 29. septembrī. 1894. gadā pārbūvēta - tiek uzbūvēts tornis un draudzes telpa tiek paplašinata līdz 200 vietām.
Pirmajā pasaules karā baznīca tika izpostīta un vācu armija to izmantojusi kā zirgu stalli. 1915. gadā nodedzināts tornis. 1925.-1926. gadā baznīcu atjaunoja un iesvētīja 1926. gada 29. augustā. Šajā dienā iesvētīja arī “Glūdu” māju saimnieka Spruksta dāvināto zvanu. Altārgleznas un ērģeļu vēl nebija, ērģeles uzbūvēja un iesvētīja pēc astoņiem gadiem 1934. gada 17. jūnijā.
1944. gada pavasarī dievnamā padomju armijas daļa ierīkoja kara hospitāli. Kara laikā baznīca vēlreiz izpostīta un pamesta.


Hospitālis baznīcā
Muzeja materiālos rodamas Glūdas baznīcas pērmindera meitas – Lilijas Janumas atmiņas, kurās lasāms: “Ap 1935. gadu mans tēvs sāka strādāt par pērminderu Glūdas baznīcā. [Tobrīd] Mācītājs bija Heincs Pauls, pamaza auguma cilvēks, jau gados. Baznīcai bija patstāvīga draudze – liela ap 200 cilvēku. Dievkalpojumu laikā baznīca parasti bijusi pilna, bet svētkos cilvēki stāvējuši pat ārā. […] Ap 1938. gadu sāka strādāt mācītājs Gustiņš. Daudz pūļu ieguldīja “Glūdu” māju saimnieks Spruksts, kurš ar kundzi rūpējās par baznīcas apkārtnes uzturēšanu tīrībā un kārtībā. “Glūdu” mājās glabājās visi baznīcas dievkalpojumiem nepieciešamie piederumi.
[…] kara laika notikumi skāruši arī Glūdas baznīcu, īpaši ienākot krievu armijai 1944. gada pavasarī. Tad Glūdas baznīcā ierīkoja pirmo kara hospitāli. Tā kā ievainoto bija ļoti daudz, trūka sanitāru un apkopēju, tad apkārtējo māju iedzīvotājām lika iet palīgā. Vecākās sievas uz pārsiešanu, jaunās meitenes pie palīgdarbiem. Glūdu mājās veica operācijas, šķūņos iekārtoja pārsiešanas punktu. Baznīcā bija iekārtotas nāras 3-4 stāvos. Pirmais hospitālis pastāvēja neilgu laiku – kādu pusotru- divus mēnešus. Pēc neilga laika ievācās otrs hospitālis. Ievainoto bija daudz, tomēr palīgus neņēma, visu darīja paši. Glūdā atradās kara sanitāro lidmašīnu lidlauks. Lidmašīnas stāvēja eglītēs, lai nepamanītu vācieši. […]
[Krievu] armijas zaldāti uz baznīcas sienām uzkrāsoja padomju atribūtiku – dažādus ordeņus, uz baznīcas ārsienas uzrakstu “Da zdravstujet Staļin”[…]. Pirmajos pēckara gados baznīca nedarbojās. Baznīcā notika tīrīšanas darbi, tā ap 1948. gadu atkal varēja atsākties dievkalpojumi. [Brauca] mācītājs Stefenhāgens no Dobeles draudzes. Glūdas baznīcas draudze saruka, nāca aizvien mazāk cilvēku, uzturēt baznīcu nevarēja, tad ienāca sovhozs. 1954.- 1955. gadā pēc Degu ciema padomes rīkojuma tēvs veda uz Annenieku baznīcu Glūdas baznīcas dievkalpojumiem nepieciešamos priekšmetus: sudraba biķeri, sudraba bļodiņu, sudraba svečturi, altārgleznu, 2 kristāla vāzes, altāra sedziņu, lielo baznīcas segu. Pie altāra atradās celiņi – tumši brūni, gar altāri – sega ar krustiņu vidū, augšā kancelē – sedziņas ar zeltītu krustu (baltas). To visu aizveda, kā arī lielu, ādas vākos ar inkrustācijām [rotātu] bībeli un baznīcas reģistru grāmatu. Krimūnu sovhozs zvanu gribēja nodot dzelžos. Baznīcā bēra labību, vēlāk minerālmēslus. Izplēsa solus, vēlāk izgāza sienu, remontēja traktorus, stāvēja lauskaimniecības tehnika. Baznīcā ērģeles bijušas vēl ap 50. gadu beigām. Zēni kāpuši augšā spēlēt. Tad ērģeles izdemolēja un vēl ilgu laiku stabules mētājušās, izsvaidītas pa lauku ap baznīcu.”
Mūsdinās šķiet tikai kādā absurda teātrī varētu ieraudzīt telpu, kurā vienlaicīgi remontē traktorus, bet balkonā atrodas ērģeles. Padomju sistēmā šāds absurds varēja būt un arī bija skaudra, pavisam īsta realitāte.
Vietējā padomju saimniecība “Krimūnas” celtnei 1978. gadā nozāģēja torņa smaili un nogāza to kopā ar krustu. Padomju režīma reliģija bija ateisms, režīmam raksturīgajā brutalitātē līdz groteskai kroplībai tika pabeigta baznīcas kropļošana. Baznīcai aizmūrēja logus, sānu sienā izlauza durvju aili, lai baznīcā varētu iebraukt ar traktoriem un ierīkoja minerālmēslu noliktavu.


Krusta noraušana
Par šīm darbībām Dobeles muzeja materiālos rodamas vietējā iedzīvotāja Kazimira Peļņas atmiņas, kas stāsta: “1978. gadā pēc padomju saimniecības “Krimūnas” direktora rīkojuma, vajadzēja izdarīt pārmaiņas Glūdas baznīcā, kurā jau atradās sovhoza lauksaimniecības tehnika. Darbu veica 6 vīri no darbnīcām. Tuls un Pudovskis kāpa augšā tornī, kur atradās krusts un sešas spāres. Spāres nozāģēja, bet pie krusta piesēja 6-8 mm platu un 30-40 m garu drāti, vīri to iešūpoja un norāva krustu, kurš nokrita no baznīcas torņa un uzkrita uz dakstiņu jumta, un ieurbās sijā – vietā, kur spāres saiet kopā. Krītot spārēm, krusts atkal bijis taisni, krītot krustam, saplīsis keramikas trauks, kurā krusts bija iestiprināts. Traukā atradās alumīnija kastīte. To atraduši, vīri nopriecājušies, ka būšot nauda, bet nē, kaut kādi papīri. Papīri bijuši baznīcas dokumenti, kuru tālākais liktenis nav zināms. Trūkst ziņu arī par to, kur īsti palicis krusts, kas bijis kalēja roku darināts. Par papīriem (dokumentiem) būtu varējis zināts Jānis Tuls, kurš piedalījās šajā grautiņā, bet viņš diemžēl ir miris.”
Ļoti vērtīgi vēstures avoti ir ikgadējie baznīcu pārskati, kuros raksturota draudzes garīgā dzīve, noturēto dievkalpojumu skaits, palīdzības biedrību darbība utt. Otra vērtīga avotu kategorija pētot baznīcas, ir pārskati par mantas stāvokli. Tā 1926. gada pārskatā varam izlasīt Glūdas baznīcas mantisko rakturojumu:
Baznīcas ēka – mūra, stāvoklis – labs;
zvani – viens tērauda, stāvoklis- labs;
Altāra trauki – dažādu materiālu, stāvoklis – labs;
Kroņa lukturi – misiņa, stāvoklis – labs.
Tāpat norādīti baznīcas kapitāli – naudā Rīgas Amatniecības krājaizdevumu kases kontā Nr. 6502 noguguldīti 2363 lati un 83 santīmi, bijuši noguldījumi arī vērtspapīros, summa gan nav norādīta. Savukārt baznīcas kasē glabāti 32 lati un 25 santīmi.
Sekojot pārskatiem, pamanāms, ka ērģelēm paredzētajā sadaļā sākotnēji atzīmēts, ka tādu nav, vēlāk jau parādās ieraksts, ka baznīcā ir “Harmoniums”, bet pēdējajos pārskatos minētas ne tikai pašas ērģeles, bet sniegtas ziņas arī par to remontu – vēl vācu okupācijas laikā - 1943. gadā veiktais remonts izmaksājis 2000 RM (vācu okupācijas laikā Latvijā reihsmarkas bija oficiālā naudas vienība no 1941. līdz 1945. gadam).
Lasot 1942. un 1943. gada pārskatus, var pārņemt skumju noskaņa – šos pārskatus rakstot, mācītājs Jānis Gustiņš vēl nezināja, ka šie tā arī paliks pēdējie Glūdas baznīcas atskaišu dokumenti, ka svaigi saremontētās ērģeles jau pēc gada vairs neskanēs baznīcēniem, bet pati baznīca reiz tiks pārvērsta minerālmēslu noliktavā.
Pēdējajā, 1943. gada baznīcas pārskatā sadaļā “Draudzes reliģiski – tikumiskā dzīve”, mācītājs Gustiņš raksta: “Draudzes piedalīšanās dievkalpojumos viduvēja, baznīcēnu caurmērā skaits ap 50, zemākais skaits bijis 19. Draudzes darbinieki organizēti iet pie dievgalda Pļaujas svētkos, kas draudzē arī ir iemīļotākā dievgalda diena. Tā kā mācītājs nedzīvo draudzes robežās, tad grūti spriest par draudzes locekļu individuālo ticību vai neticību, tikmēr daži konkrēti gadījumi ir atklājuši dziļi ticīgas sirdis, par to liecina arī draudzes lielā rūpība par savu dievnamu (šogad remontētas ērģeles par RM 2000.-) Mājas dzīvē izpaužas saticība. Nav novērota arī kopdzīve bez laulības draudzes robežās. Alkohols stipri izplatīts. Mācītājs vairākos dievkalpojumos aicinājis uz atturību. Draudzes robežās skolu un pašvaldību un sabiedrisko organizāciju attiecīibas pret baznīcu ļoti labas. Nekristīgas vai ateistiskas kustības draudzē nav novērotas.”


Glūdu mājas
Skumjš ir pāri ceļam esošās ēkas – “Glūdu”mājas - liktenis. Šīs mājas vēsture nav atraujama no baznīcas stāsta. Zvanu baznīcai, kā jau minēts, dāvinājis Glūdu māju saimnieks Spruksts. Savukārt baznīcas pārskatos rodama informācija par draudzes Palīdzības (sieviešu) komiteju, kuru vadīja Glūdu māju saimniece Valija Sprukste. Ēkas skaistās arhitektūras, lielo izmēru un baznīcas tuvuma dēļ, šo māju dažkārt uzskata par bijušo mācītājmuižu. Taču tas ir maldīgi – Spruksti bija lauksaimnieki, bet mācītājmuiža šeit nekad nav atradusies – Glūdas draudzi apkalpoja Dobeles vai Zaļenieku mācītāji un uz vietas kāda mācītāja saimniecība šeit nav bijusi iekārtota.
Muzeja materiālos rodama iespaidīgās koka ēkas apsekojums, kurā tā fotografēta 1994. gadā. Kaut arī nolaista, tajā joprojām saksatāma agrākā godība – stiklotais otrā stāva balkons, logailes rotājošie kokgriezumi un logu slēģi, parādes ieejas vārtu stabi ar dekoratīvām lodēm to galos un austrumu gala balkons. Šajā apsekojumā minēts, ka “uz vietas dzīvo ienācēji no kolhoza laikiem, dzīvojamā ēka stipri nolaista, iekšpusē kāpnes ar virpotām margām, viss pārbūvēts.” Diemžēl mūsdienās “Glūdu” māja, tieši tā pat kā blakus esošā baznīca labākas dienas nav sagaidījusi un nu jau var teikt, ka vairs arī nesagaidīs – majestātiskā koka celtne jau zaudējusi jumtu un par agrāko skaistumu vairs liecina tikai daža laba saglabājusies balkona loga rūts vai vēl esošs slēģis.
Kaut arī sabiedrībā ik pa laikam redzama vēlme baznīcu atjaunot (vēl 2002. gadā vietējā laikrakstā “Zemgale” parādījās aicinājumi pievērsties Glūdas baznīcai un to atjaunot), tālākas darbības diemžēl ir izpalikušas. Mūsdienās ēka ir avārijas stāvoklī, altārdaļas sienā plaisas ir tik lielas, ka ēkai tuvoties aizliegts – birst akmeņi un daudz cietusī ēka lēnām sadalās.


Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca – modina, mudina un mierina kopš 15. gadsimta.


Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca ir senākais saglabājies Zemgales dievnams, kas raksturo reģiona viduslaiku un Kurzemes – Zemgales hercogistes perioda sakrālo arhitektūru. Baltais dievnams, kas iezīmē Dobeles pilsētas centrālo punktu, ir šķietami nemainīgākais no pilsētas vaibstiem. Taču tā nebūt nav – savā 528 gadus plašajā vēsturē Dobeles baznīca piedzīvojusi daudzas nozīmīgas pārmaiņas. Vērojot senākos attēlus, redzams, ka mainījies gan tornis, gan smailes forma, tā pat nozīmīgas pārmaiņas piedzīvojusi baznīcas teritorija. Arī mūsdienās baznīcā notiek uzlabojumu darbi – pagājušajā gadā nomainīta altāra daļas grīda un interjers papildināts ar greznu solu. Dobeles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā muzeja darbiniekus uzņēma draudzes priekšniece Līga Freiberga, kas pastāstīja par draudzes rūpēm par seno ēku un ļāva ielūkoties sakristejā, tornī un nedaudz zem grīdas līmeņa.


Būvvēsture
Pirmā draudze Livonijas ordeņa Dobeles komturejā minēta 1476. gadā. Baznīca Dobelē celta Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laikā 1495. gadā. 1566. gada vizitācijā tā atzīmēta kā viena no lielāklajām un dievkalpojumiem derīgākajām hercogistes baznīcām. Taču gadu vēlāk Gotharda Ketlera rīkojumā par baznīcas celtniecības (pārbūves?) vietu nosaukta arī Dobele. Līdzekļus baznīcai kopīgi atrod gan hercogs, gan vietējie muižnieki.
1624. gadā baznīcai uzcelts jauns tornis no ozola baļķiem. Kā redzams senākajā Dobeles zīmējumā – Johana Rūdolfa Šturna zīmetajā skatā, kas atrodams Sv. Romas impērijas sūtņa Augusta fon Meierberga 1661. -1662. gada ceļojuma albumā, baznīcas tornis veidots no galerijas, kupola un smailes.


1696. gadā tornis jau ir krietni sliktā stāvoklī un jāceļ no jauna, tāpēc līdz 1696. gadam tiek uzcelts jauns – mūra tornis.
Zināms, ka pārbūves baznīcā veiktas arī 1739. – 1740. gadā, tās vadījis Kurzemes hercoga arhitekts Johans Kristofs Barnikels.


1788. gadā tornī iespēra zibens, tas nodega, nodega arī ērģeles un to lukta. Tornis zaudēja barokālās formas un vietā ieguva vienkāršu, zemu četršķautņu jumtu. Tādā formā tas redzams vēl 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma pastkartēs un fotogrāfijās.


1818. gadā Dobeles pilskungs Pēteris Ernsts fon Mēdems lika izremontēt altārtelpu un uzbūvēt jaunu altāri. Nedaudz vēlāk – 1824. gadā baznīcai tika atjaunots tornis, jumts un interjers.
Nozīmīgs baznīcas vēsturē bija 1864. gads, kad tika veikti vērienīgi remontdarbi gan baznīcas telpās, gan apkārtnē. Tika pārveidota ap baznīcu esošā kapsēta – kapu kopiņas nolīdzinātas, teritorija apstādīta ar kokiem un krūmiem, Vulfu dzimtas kapliča nodota baznīcai un turpmāk izmantota kā baznīcas kapliča.


400 gadu svinības
1894. gadā Dobelē gatavojās baznīcas ēkas 400 gadu jubilejai. Tas nozīmēja, ka tā atkal tika saposta – pārkrāsotas iekštelpas. Pēc mācītāja Augusta Bīlenšteina iniciatīvas galvenie baznīcas interejera dārgumi – Annas Dorotejas fon Tīzenhauzenas kapuplāksne un Filipam fon Drahenfelsam veltītā epitāfija no torņa telpām tika pārvietoti un piestiprināti draudzes telpā. Iespējams, ka tieši šajā pārvietošanas reizē radusies ideja un nepieciešamība epitāfiju restaurēt. To 1895. gadā restaurācijas darbu veicis neviens cits kā Augusta Bīlenšteina dēls, vēlāk Baltijā pazīstamais mākslinieks Zigfrīds Aleksandrs Bīlenšteins, kas torbīd studēja mākslu Veimāras Lielhercoga mākslas skolā un pirms tam bija studējis arī Leipcigas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Augusts Bīlenšteins savā autobiogrāfijā “Kāda laimīga dzīve” par šo raksta: “Atgriezīsimies mūsu pieticīgajos Dobeles apstākļos un pie mūsu dievnama 400 gadu atceres, ko svinējām 1895. gadā. Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. […] Pirms svētkiem baznīcas pārvalde tika lūgta izbalsināt baznīcas iekšieni, nokrāsot solus un pārējo inventāru. Tas tika paveikts gaumīgi un kancele ieguva jaunu ietērpu. Par daudzo vēl šajā zemē dzīvojošo Drahenfelsu ģimenes locekļu līdzekļiem tika restaurēts smalkais mākslas darbs – epitāfija pie baznīcas sienas pirmajam luteriskās baznīcas priekšniekam Dobelē – kapteinim baronam Filipam fon Drahenfelsam, kurš Gotharda Ketlera laikā bija pieredzējis reformācijas ieviešanu. Tika atjaunotas astoņu ģērboņu krāsa, kā arī daudzo tēlniecības darbu un no Brēmenes smilšakmeņa izkaltā pieminekļa bagātīgais zeltījums, tāpat zelts uz garā latīņu teksta burtiem, kas tik gaumīgi izcēlās uz melnā pamata.”
Šajās 400 gades svinībās dzima arī ideja par torņa smailes paaugstināšanu. Augusts Bīlenšteins izdeva īsus baznīcas vēstures bukletus un ienākumus no to pārdošanas atlika torņa paaugstināšanai. 1907. gadā torņa smaili tik tiešām paaugstināja un tā ieguva mūsdienu aprises. Diemžēl izcilajam Dobeles mācītājam savas baznīcas torņa daudz elegantāko veidolu vairs neizdevās piedzīvot - Bīlenšteins tajā pašā gadā devās mūžībā.
Būvmeistara J. Timbora vadībā torņa mūra daļa bija ieguvusi trīsstūrveida zelmeņus uz visām četrām torņa pusēm un augstāku, daudz smailāku un vizuāli pievilcīgāku smaili. Savukārt 1908. gadā Dobeles pastmeistara Šīfera kundze baznīcai dāvāja četru ciparnīcu pulksteni (ciparnīcas izvietotas trīsstūrveida zelmeņu centros.).


Zvani
Pirmā pasaules kara laikā aizvesto un zudšo zvanu vietā 1927. gadā tika uzstādīts jauns zvans ar uzrakstu: “Modini, mudini, mierini”. To iesvētīja ilgadējais Dobeles latviešu draudzes mācītājs Jānis Straumanis.
Mūsdienās baznīcas bēniņu daļā vēl saglabātas iepriekšējo, sen zudušo zvanu mēles un iekares mehānismu detaļas.
1930. gadā Pieminekļu valde baznīcas sakrālo trauku kolekciju, altārgleznu “Kristus pie krusta”, epitāfiju Fillipam fon Drahenfelsam un Annas fon Tīzenkopfas kapaplāksni iekļāva aizsargājamo pieminekļu dsarakstā.
Dobeles dievnams savā pastāvēšanas laikā nekad nav palicis bez draudzes, pat padomju laikā Dobeles draudze darbojās. Pirms padomju okupācijas šeit līdz pat 1939. gadam darbojās pat divas draudzes – Dobeles vācu un latviešu draudzes. Lai draudze varētu darbotos, padomju okupācijas laikā bija jāmaksā nodoklis, ko draudzes cilvēki par saviem līdzekļiem vienmēr arī veikuši. Padomju laikā dievnams gan pieredzjis arī izdemolēšanas gadījumu, bet jau mūsdienās bijis arī ļoti nepatīkams apzagšanas gadījums.


Mūsdienās senā ēka ir draudzes aprūpēta – jau minētie pagājušā gada remontdarbi spodrinājuši altārtelpas daļu, bet draudzes telpā savu spožumu atguvis kroņlukturis. Kroņlukturis pagājušajā gadā atgriezies baznīcā pēc atjaunošanas darbiem, kurus veikuši Rīgas mākslas un mediju tehnikuma studenti. Draudzes prieksniece Līga Freiberga izteica cerības, ka šogad savu vietu baznīcā ieņems arī otrs kroņlukturis. Aplūkojot baznīcas interjera starpkaru perioda fotogrāfijas, redzams, ka kroņlukturi tobrīd bijuši pat četri.
Kā viens no tālākā nākotnē veicamajiem darbiem tiek minēts baznīcas sienu lustru atjaunošana – oriģināli baznīcā bijušas 12 sienu lustras ar 12 apustuļu tēliem, taču līdz mūsdienām saglabājušās sešas.


Ērģeles
Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētās Dobeles baznīcas ērģeles šobrīd tiek remontētas, remonts ir ilgstošs un sarežģīts. Taču šobrīd jau atjaunots pirmais manuālis, kas nozīmē, ka ērģeles baznīcā var skanēt un tās tiek lietotas - pagājušajā vasarā notika arī ērģeļmūzikas koncerts. Dobeles baznīcas ērģeles 1908. gadā nopietni pārbūvēja profesors Jānis Bētiņš, kas tām pēc savas sistēmas (pasaulē pazīstama kā multiplex sistēma) izveidoja vienai stabulei vairākas skaņas. Atjaunot šo otro manuāli ir sarežģītāks un ļoti filigrāns process, kas prasa laiku. Šobrīd atjaunošanas darbus veic Rīgas Doma ērģeļmeistars Viesturs Ilsums.


Ineterjera priekšmeti
Par nozīmīgākajiem baznīcas interejera elementiem atzīstami jau minētā epitāfija Filipam Drahenfelsam un kapaplāksne Annai fon Tīzenhauzenai. Izcilais vēsturnieks Boriss Vipers Dobeles epitāfijas (domājams uzstādīta ap 1610. gadu) autorību piedēvējis Rīgas pilsētas būvmeistaram Berendam Bodekeram, kura zināmākie darbi ir Rīgas Domā izvietotās Mazās ģildes un Dītriha Rīgemaņa epitāfijas, kā arī Melngalvju nama zelmenis. Renesances stilā veidotā Dobeles epitāfija ir viena no retajām šī laika epitāfijām ārpus Rīgas.
Savukārt 1648. gadā mirušajai Annai Dorotejai fon Tīzenhauzenai uzstādītā kapa plāksne, interesanta ar faktu, ka Tīzenhauzena kapakmenī attēlota kopā ar saviem mirušajiem bērniem, kas ir salīdzinoši netipiska parādība. Plāksnes laukumu ietver viduslaikos pieņemtā shēma ar teksta joslām un medaljoniem stūros, taču medaljonos ievietoti ne evanģēlistu simboli, bet gan ģērboņi. Šī uzskatāma par vienu no nedaudzajām šāda tipa piemiņas zīmēm Latvijā.
No 18. gs. interjera saglabājusies koka kristāmtrauka pamatne, kas veidota kā trīs ar mugurām ap palmas koku sastājušies eņģelīši. Domājams, ka to izgatavojušais meistars ir tas pats, kas strādājis pie Mežmuižas (Augstkalnes) baznīcas interjera izgatavošanas, jo Mežmuižas baznīcas interjerā rodamās kristāmtrauka pamatnes autora rokraksts ir faktiski identisks, arī eņģeļu seju vaibsti ir tie paši.
Baznīcas interjerā redzamas arī jaunāki elementi. Altārtelpas dienvidu sienā iestiprināta 1925. gadā uzstādītā piemiņas plāksne Latvijas brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.
Savukārt pretējajā altārtelpas sienā pie ieejas sakristejā uzstādītā akmens plākse vēstī, ka 2012. gadā baznīcas fasādi finansējis novadnieks Andris Grūtups. Plāksne papildināta ar Grūtupa dzimtas ģēroni un Austras koka ornamentu. Baznīcas interjerā redzams arī 2013. gadā Andra Grūtupa dāvātais granīta svečturis Svētā grāla formā.


Mācītāji
Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca var lepoties ar vairākiem izciliem un slaveniem mācītājiem. 16. gs. beigās šeit kalpojis Johans Rīvijs - pirmās garīgo tekstu latviešu valodā rokasgrāmatas autors, Hercoga Jēkaba laikā šeit kalpoja 17. gadsimta ievērojamākās un plašākās latviešu valodas gramatikas izdevējs Heinrihs Ādolfijs, kas latviešu valodu Dobelē papildinājis no Kristofa Fīrekera; visbeidzot savu nopelniem bagāto mūžu kalpojot Dobeles baznīcā pavadījis Augusts Bilenšteins. Pie teju katras Dobeles ģimenes svarīgākajiem dzīves notikumiem – kristībām, iesvētībām, kāzām un bērēm 34 gadu garumā līdzās bijis mācītājs Jānis Straumanis (kalpojis 1906.-1940.), kura darbu vēlāk turpinājis viņa dēls Gustavs Straumanis (1940.-1944.). Padomju gados kalpojis mācītājs Mārtiņš Stefenhāgens (1944.-1979.), vēlāk – Atis Vaickovskis (1981.-1991.), kopš 1992. gada Dobeles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā kalpo mācītājs Oskars Laugalis.


Dobeles baznīca ir pilsētas centrālais objekts, kas ar savu bagāto vēsturi, nozīmīgajām interjera vērtībām, darbīgo draudzi ir svarīga ne tikai pašiem draudzes locekļiem, bet kā kultūrvēsturisks objekts – visai pilsētai un Zemgalei kopumā.







Par gulbi līdzenumā. Bērzes baznīca.

Marta mēnesī Dobeles novada muzejs, sekojot savam baznīcu braucienu kalendāram, devās fiksēt jau trešās novada baznīcas mūsdienu stāvokli un draudzes pārstāvju stāstījumu. Sekojot alfabētam, pienākusi kārta Bērzes baznīcas apciemojumam. Nākamgad apritēs 200 gadu kopš iesvētīta Bērzes baznīca – reģiona nozīmes kultūras piemineklis, kas arī mūsdienās ir dzīva, uzturēta un mīlēta draudzes un vietējo iedzīvotāju vidū. Baznīca divu gadu simteņu laikā ir kļuvusi par centrālo līdzenās ainavas punktu, to vislabāk iespējams izjust ierodoties Bērzē pa garo koku aleju, kas precīzi izvietota pret baznīcas torņa durvīm. Baznīcā muzeja cilvēkus sagaida pat divi draudzes priekšnieki – jaunais draudzes priekšnieks Sandis Menska un ilggadējais priekšnieks, kas šobrīd darbus nolicis malā, Jānis Bauce.
Bērzi un tās vēsturi pētījuši brāļi Kārlis un Jānis Straubergi, kas savā 1937. gada izdevumā “Bērzmuiža un viņas vēsture” pieskārušies arī baznīcas vēsturei. Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā Bērzē pārmaiņus sprediķus noturējis Dobeles vācu draudzes mācītājs Gothards Lemkens (kalpo no 1602.g. līdz 1620. g.) un latviešu draudzes mācītājs Georgs Lange (kalpo no 1602.g. līdz 1619. g.).
18. gadsimtā galma tiesas kanclers Kristofs Frīdrihs fon der Osten – Zakens par hercoga līdzekļiem licis būvēt baznīcu. Sākotnēji plānots celt mūra baznīcu, bet 1743. gadā uzcelta tomēr tikai tēstu baļķu ēka uz mūra pamatiem. Tā bijusi no ārpuses dzelteni krāsota ar baltām svītrām, durvis ar eļļas krāsām bijušas nokrāsotas baltā un zilā krāsā. Ap baznīcu bijis akmeņu valnis. Jumta segums bijis dakstiņu, bet torņa daļa – skārda.
Koka baznīca salīdzinoši īsā laika posmā nonāk sliktā stāvoklī, jo jau 1764. gadā baznīcas aprakstā minēti puvuši sienu baļķi un bojāti pamati. Baznīca draudzei kalpoja līdz 19. gs. sākumam, kad, lai arī ik pa laikam remonti tika veikti, tomēr kļuvusi praktiski nelietojama un tiek domāts par jaunas baznīcas būvi.
Mūsdienās redzamās baznīcas pamatakmens likts 1820. gadā, kad mācītāja Johana Georga Lēberehta fon Rihtera laikā ar ģenerālgubernatora marķīza F. Pauluči atļauju par konsistorijas līdzekļiem sākts celt jauno baznīcu ar 500 sēdvietām. Projekta autors – Kurzemes guberņas arhitekts H. E. Dihts. Ģenerālgubernātors atvēlējis līdzekļus no baznīcas kapitāliem, bet daļu līdzekļu brīvprātīgu ziedojumu veidā bija jāsedz pašai draudzei. Kopējās baznīcas izmaksas aprēķinātas 22 814 rubļu apmērā. Baznīcas būvi uzņemies vadīt Bērzmuižas pārvaldnieks Kazāks arhitekta Dihta pārraudzībā. 1820. gada 1. martā Kazāks noslēdza līgumu ar meistariem – namdari Ansi Daņķenu no Irlavas, mūrnieku Mārtiņu no Pienavas un mūrnieku Kasparu no Džūkstes. Vienošanās paredzēja, ka visi darbi jāveic līdz 1820. gada rudenim.


Kas vainīgs?
Baznīcas būve veicās sekmīgi līdz bija jāpabeidz torņa celtniecība. Taču tornis bija procesa Ahileja papēdis un celtniecības fiasko – tas gluži vienkārši sagāzās. Tālākie būvdarbi tika apturēti. 1821. gada 16. augustā Kurzemes guberņas valde izlaida pavēli Jelgavas virspilstiesai iesākt izmeklēšanu pret arhitektu Dihtu par nolaidībām baznīcas būvē un uzlikt arestu arhitekta mantai. Izmeklēšana noskaidrojusi, ka arhitekts pie būvdarbiem devis ļoti nenoteiktus un pat pretrunīgus norādījumus, licis nojaukt velvi tornī, aizliedzis iemūrēt tornī jau nokaltos dzelzs enkurus, kas torni būtu stiprinājuši. Pētot šo lietu, Jānis Straubergs uzsver: “Šai torņa apgāšanās lietā nekur netiek vainoti baznīcas cēlāji – latviešu meistari. No aktiem redzams, ka šie Džūkstes mūrnieki ir bijuši gudrāki un uzmanīgāki par pašu arhitektu. Tie bez arhitekta ziņas jau likuši tornim izkalt enkurus, bez kuriem tornis nevarētu turēties, bet aizrādījumi par enkuru nepieciešamību palikuši bez sekmēm; arhitekts kategoriski noliedzis enkurus baznīcas tornī iemūrēt, pavēlējis torņa būvi turpināt pēc viņa plāna un viņa atbildības.”
Torņa sabrukšanas dēļ nodarītie zaudējumi tika aprēķināti 15 000 rubļu apmērā, tik būtu nepieciešams, lai uzbūvētu torni iecerētajos apjomos. Taču šādas naudas vairs nebija, bija atlikuši 3000 rubļu. Tika izstrādāts jauns torņa projekts, kura izmaksas sasniegtu 6500 rubļu, sākotnējais tornis gan būtu bijis augstāks, bet līdzekļu taupības dēļ, realizēts pēdējais – zemākais. Baznīca pabeigta 1824. gadā.
Līdz pat 20. gs. 20. gadiem Bērzmuižas baznīca bijusi Dobeles draudzes filiālbaznīca. 1923. gada 18. maijā baznīcas Virsvalde ar savu lēmumu atzina un apstiprināja Bērzes draudzi par patstāvīgu draudzi. Ar Dobeles draudzi gan palika kopīgs mācītājs – Jānis Straumanis.
1925. gadā par 1200 latiem baznīcā uzstādīts jauns zvans, 1926. gadā baznīcas priekšā par 6000 latiem uzstādīts piemineklis atbrīvošanas cīņās kritušajiem.


Ulmaņa zvans
Bērze ir Kārļa Ulmaņa dzimtā vieta, blakus baznīcai esošajos kapos rodami arī Ulmaņu dzimtas kapi. Kārlis Ulmanis 1937. gadā dzimtajai baznīcai dāvājis jaunu zvanu, vienā pusē uzraksts:
”Mana tauta
Tevi saucu
Tu nāci
Palieci modra
Augsti sniegsi
Saulei preti.”
Izmantotais burtveidols tipiski “tautisks” – visi A burti veidoti ar stilizētu jumja elementu augšdaļā. – uzsvērtais tautiskums piederīgs 30. gadu izskaņai. Zvana otrajā pusē lasāms: “Valsts prezidents Kārlis Ulmanis dāvinājis savai dzimtai baznīcai 1939. gada 15. maijā.”
Bijušais draudzes priekšnieks Jānis Bauce parāda arī kādu atradumu – veidojot jauno mūsdienu oļu celiņa klājumu ap baznīcu, atrasta zvana mēle. Domājams, tā ir vēl vecās koka baznīcas zvanam piederīga. Interesanti, ka baznīcas pasta adrese ir Bērzes pagasta “Zvaniņi”.
Padomju laikos – saglabāta draudze
Pēc II pasaules kara jāpielāgojas citai realitātei, tāda iestājas arī reliģiskajos jautājumos. Vēsturniece Diāna Grīnvalde rakstā “Reliģiskais konformisms LPSR: LELB attiecības ar padomju varu, 1946–1954” izklāsta situāciju - pēc Padomju Savienības veiktās okupācijas, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), līdzīgi kā citas tradicionālas konfesijas Latvijā, piedzīvoja jaunās varas politikas ierobežojumus, pret to tika vēsrti vairāki pretreliģiski instrumenti, izmainīta LELB struktūra, nomainīta Virsvalde un arhibīskapi, apcietināti, represēti un marginalizēti mācītāji un draudžu locekļi, mēģinot panākt ticības samazināšanos, izskaušanu un ateismu kā padomju iedzīvotāja pareizo “reliģiju”.
Neskatoties uz šo pretdarbību, pretēji citu novada baznīcu draudžu liktenim, Bērzes baznīcā draudzes darbību padomju gados izdevās saglabāt. Bijušais draudzes priekšnieks Jānis Bauce to skaidro kā ilggadējā Bērzes mācītāja prāvesta emeritus Alfonsa Vecmaņa nopelnu. Mācītājs draudzi izvadījis cauri visam grūtajam padomju varas okupācijas periodam – kalpojis Bērzē 57 gadus - no 1939. gada Ulmaņlaikos līdz pat 1996. gadam jau atjaunotajā Latvijā. Pēc otrā pasaules kara Vecmanis kalpojis arī Kandavā, Pūrē, Strazdē, Džūkstē, bijis Kandavas iecirkņa prāvests. Pirmajos pēckara gados no Kandavas uz Bērzi mācītājs braucis ar zirgu Fuksīti, vēlāk ar auto. 1957. gadā pārcēlies uz dzīvi Jelgavā, 30 gadus noturējis sprediķus Jelgavas Sv. Annas baznīcā, bijis Jelgavas iecirkņa prāvests. Daudz baznīcēnu pulcējuši mācītāja rīkotie “Dziesmotie dievkalpojumi”, Vecmanis bijis arī dzejnieks un publicējies zem A. Pārslieša pseidonīma. Bērzē ilggadējo mācītāju atceras un tur godā – baznīcā blakus altārim izvietoti informatīvi stendi, kas stāsta par Vecmaņa paveikto Bērzē un citviet.


Veļasmazgātuve
No oriģinālā interjera gan nekas nav saglabājies. 1923.-1924. g. draudze atjaunoja I pasaules kara postījumus. Baznīca nopietni cieta arī II pasaules karā. 1944. gadā bojā atkal gāja baznīcas interjers – baznīcā bijusi iekārtota veļasmazgātuve un viss, kas interjērā bijis no koka – ticis sadedzināts. 1949. gadā draudze atkal uzsāka dievnama atjaunošanu, 1954. gadā ielikta grīda un soli, nākamajā gadā nomainīts jumts, bet vēl pēc gada – sākta ārsienu krāsošana. Soli saņemti no Dubultu baznīcas Jūrmalā. Remontdarbus pabeidza 1958. gadā. Bet tornis atjaunots 1985. gadā.
Vēlā ampīra stilā celtās baznīcas pamanāmākā vērtība ir lielie, trīsdaļīgie pallādiskie logi – tie ienes ne tikai daudz gaismas, bet piešķir ēkai īpašu eleganci.
No Annusa līdz Rankam
Pirms II pasaules kara Bērzes altārī atradusies glezna “Kristus pie krusta”, vēlāk tā nomainīta pret izcilā gleznotāja Augusta Annusa gleznu “Kristus un Naīnas jauneklis”. Mūsdienās altāri rotā pazīstamā tēlnieka un gleznotāja Induļa Rankas radītā altārglezna “Kristus Ģetzemenes dārzā jeb Kristus ar eņģeli”. Autors Indulis Ranka vēl sirmā 80 gadu vecumā bijis ieradies Bērzē apciemot savu radīto darbu. Glezna ir restaurēta, jo padomju laikos bijis mēģinājums gleznu nozagt. Uz kolhozu atbraukuši viesstrādnieki no Lietuvas caur logu bija iekļuvuši baznīcā, gleznu ar nazi izgriezuši no rāmja, sarullējuši un noslēpuši blakus esošajos kapos, lai vēlāk aizvestu. Milicis Pestovs, kas dzīvoja bijušajā mācītāja mājā, gleznu atrada un tā nokļuva atpakaļ baznīcā. Mūsdienās glezna restaurēta, “pieaudzēts” nogrieztais apjoms un tā savā oriģinālajā izmērā skatāma savā vietā.
Līdz 2. pasaules karam virs ieejas un gar draudzes telpas malām bijušas luktas. Mūsdienās virs ieejas atrodas pagaidu balkons, taču draudze ir apņēmības pilna atjaunot luktas bijušajos apjomos. Lai to izdarītu, jau veikta izpēte par luktu oriģinālajiem izmēriem – atsedzot grīdas segumu, noskaidrotas luktu stabu stiprinājumu vietas, līdz ar to precīzi noteikti arī bijušo luktu izmēri. Draudze jau saskaņojusi veicamo darbu projektu un ir apņēmības pilna 2024. gadā sagaidīt baznīcas divsimtgadi ar atjaunotu balkonu un luktām. Draudzes priekšnieks Sandis Menska pastāsta: “Šobrīd Lauku atbalsta dienests un vietējā rīcības grupa piešķīrusi mums finanses pilnīgai balkona atjaunošanai. Pirmā kārta būs balkona atjaunošana visā garumā un platumā līdz puslogam. Otrā projekta kārta ir ērģeļu uzlikšana un atjaunošana. Un trešā kārta būs šo sānu luktu atjaunošana.“


Ērģeles
1839. gadā Liepājas ērģeļmeistars Kārlis Hermanis uzbūvēja jaunas pozitīvērģeles, tās laika gaita zudušas. Mūsdienās draudze, domājot par vajadzību pēc ērģelēm, pirms diviem gadiem no Zaubes uz Bērzes baznīcu atvedusi ērģeles. Par ērģeļu atjaunošanas procesu šobrīd rūpējas ērģelnieks, vēsturnieks un draudzes muzikālās dzīves vadītājs Dāvis Beitlers. Uz Bērzi atvestās ērģeles ir izgatavotas ievērojamā Latvijas ērģeļbūvētāja Emīla Martina darbnīcā Āgenskalnā 1913. gadā. Tās būvētas Rīgas 3. ģimnāzijai, kas atradās Valdemāra ielas namā, kurā mūsdienās darbojas pamatskola "Rīdze". Kopā ar skolu instruments vēlāk pārcelts uz Vecrīgu, vizbeidzot ērģeles aizvestas uz Ugāles Ērģeļbūves darbnīcu, pēc tam - uz Zaubi. Zaubē gan ērģeles īsti nav derējušas balkona konstrukcijas dēļ un netika izmantotas (draudze lieto Johannus Ecclesia T-250 digitālās ērģeles). 2021. gadā Zaubes draudze instrumentu uzdāvināja Bērzes luterāņu draudzei. Uz Bērzi atvestais instruments šobrīd novietots draudzes telpā un gaida projekta pirmās kārtas realizēšanu – balkona izbūvēšanu, lai ieņemtu sev pienācīgo vietu. Ērģeļu stāsts ir unikāls un noteikti pelnījis atsevišķu rakstu.


Kroņlukturis
Baznīcā šobrīd redzama viena oriģinālā lustra ar uzrakstu “Margaretha Neuiland 1903”. Jānis Bauce stāsta: “2017. gada maijā no Maskavas pie mums atbrauca māksliniece Gaļina Popovskaja, kas ir Bērzes “Strazdu” māju saimnieka, kartogrāfa Strazdiņa vedekla. Bērzenieks Strazdiņš ar ģimeni – trim dēliem bija devies strādāt uz Maskavu, kur viens no dēliem bija aprecējies ar minēto mākslinieci. Apciemojot vīra dzimtās puses vietas, Popovskaja draudzes priekšniekam atklājusi, ka lustrā iegravētais vārds ir vīra krustmātes, kas dāvājusi lustru Bērzes baznīcai.”
Baznīcas parks
Draudzei ir plāni arī attiecībā uz baznīcu aptverošo teritoriju. Draudzes priekšnieks atklāj: “Mēģinam baznīcas parku uzturēt, šogad uzstādīsim pie baznīcas dīķa soliņus un veidosim šo vietu kā publisku zaļo zonu, kur visiem atnākt, pastaigāties. Pagājušajā rudenī pie baznīcas iestādījām arī Glika ozolus.” Atzīmējot reformācijas piecsimtgadi Latvijā un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) simto dzimšanas dienu, 2022. gadā dažādās Latvijas vietās tika stādīti ozoli, kas izaudzēti no Ernsta Glika pirms vairāk nekā 300 gadiem stādīto ozolu zīlēm. Ozoliņi tika stādīti visā Latvijā gan pie baznīcām un draudžu mājām, gan, sadarbībā ar vietējām pašvaldībām – parkos, pie skolām un citās publiskās vietās. 


Visi, kas apmeklējuši baznīcu un kādreiz klausījušies Jāņa Bauces stāstījumu par Bērzes baznīcas vēsturi, labi zina, ka stāstījums vienmēr tiek beigts ar mācītāja Vecmaņa sacerēta dzejoļa lasījumu. Dzejolis tapis iedvesmojoties no mācītāja laba drauga, ievērojamā Smiltenes mācītāja un rakstnieka Kārļa Kundziņa salīdzinājuma - Bērzes baznīca atgādinot baltu gulbi. Mācītāja Kundziņa senči cēlušies no Bērzes “Kundziņu” mājām. Dzejolī mācītājs Vecmanis piemin savu draugu un apdzejo savu mūža svarīgāko baznīcu.

Kundziņš no Sīpeles šurp brauca,
Un ieplakā tam dievnams atklājies.
Par baltu gulbi viņš to toreiz sauca,
Kas līdzenumā te ir nolaidies.
Par Kundziņtēvu smiltenieši zina,
Tam senos Bērzes kapos senči duss.
To godbijībā dzeju rakstot minu
Un atceros daudz gadus gaistošus.
Kā gulbis balts stāv dievnams ieslēpts kokos,
Caur lieliem logiem vienmēr skatot mūs.
Te kapsēta ar divu vārtu lokiem,
Kur veco bērzēniešu pīšļi duss,
Tos zvana balss reiz sauca dzīviem esot,
No torņa, kura smailē krusts ir sliets.
Un zvanam jāraud bij’ tos kapos nesot,
Kad mūžā šai bija gana skriets un iets.
Tā dievnams pieder mirušiem un dzīviem,
Kur klusēt jauniem, veciem nākas še.
Sirds atveras tur Dieva vārdiem brīviem
Un ērģeles tik maigi stabulē.
Šo baznīcu karš izpostījis bija,
Vien tumši mūri rēgojās pēc tam.
Viss vējoja un jumtam cauri lija,
Tas padots nīcībai un postam.
Nu atkal dievnamam ir durvis vaļā,
Un zvans sauc: “Nāciet, viss ir sataisīts!”
Šai Zemgales daudz cietušajā daļā
No jauna Evaņģēlijs iezvanīs.
Cik svēts ir Jēzus altārgleznas tēlā,
Kad eņģels sāpju biķeri tam sniedz.
Ar asarotu vaigu, skatu žēlu,
Tas it kā Jēzum likteņkrustu liec.
Šī skaistā glezna draudzei celsmi rada,
Ko gleznojis ir Indul’s Ranka tai,
Kad pēckarposmā, atjaunotnes gadā,
Viss dievnams cēlās pretī dzīvībai.
Vēl baznīcas bez kariem un bez vētrām,
Bez draudzēm bojā iet un kopā grūst.
Pat pieminekļi līdz ar vecām sētām,
Kā ļaudis atkal vienaldzīgi kļūst.
Lai baznīcas mēs tādēļ kopjam, turam,
Jo mērķim šim mums spēka nedrīkst trūkt,
Šie dievnami, ko atjaunot mēs varam,
Ir tēvu celti, tur būs bērniem lūgt.


Šobrīd Bērzes Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē ir apmēram 50 baznīcēnu, baznīcā kalpo mācītājis Jānis Tālums. Bērzes baznīca kā kultūrvēsturiski nozīmīga vieta ir svarīga ne tikai pašai draudzei, bet novadam kopumā, uzsāktais interjera un ērģeļu projekts liecina par draudzes apņēmību. 


Muzejs pateicas Jānim Baucem un Sandim Menskam par uzņemšanu un stāstījumu. Bērzes baznīcas vēsture, kurā netrūkst skarbu ainu jau no celšanas mirkļa, rāda, ka tā vienmēr ir tikusi atjaunota, vienmēr ar aktīvu draudzi. Sekojot šim algoritmam, jādomā, ka savu 200. iesvētīšanas gadadienu, tā tik tiešām sagaidīs ar atjaunoto balkonu un skanošām ērģelēm tajā.










Mežmuižas baznīcai – 375 bagātas vēstures gadi

Turpinot viesoties Dobeles novada luterāņu baznīcās, kā otrā alfabetiskajā sarakstā ir Augstkalnes jeb Mežmuižas baznīca. Šogad baznīca var atzīmēt pusapaļu, bet varenu jubileju – kopš tās uzcelšanas pagājuši jau 375 gadi. Par Mežmuižas pirmās – koka baznīcas celšanas laiku ziņu nav. Tagadējā baznīca celta par Kurzemes – Zemgales hercogienes, hercoga Jēkaba audžumātes Elizabetes Magdalēnas Ketleres līdzekļiem. Celtniecība pabeigta 1648. gadā un, iesvētot dievnamu, tam dots Elizabetes vārds.


Pēc iesvētīšanas baznīca tika vizitēta. Sastādītajā inventārijā teikts, ka baznīca uzcelta kā jauna mūra celtne ar sarkanu kārniņu jumtu. Torņa smaile klāta ar ozolkoka dēlīšiem (šindeļiem), arī sarkanā krāsā. Torņa smaili vainagojis karogkāts ar bumbu un apzeltītu starveida zvaigzni galā. Uz baznīcas ēkas jumta arī bijis karogkāts ar bumbu un krustu galā. Tornī atradušies trīs zvani.


Izcila vērtība ir dievnama interjers – šeit rodams oriģinālais 17. gs. beigu altāris un kancele. Pie baznīcas fasādes skatā pret ezeru piestiprināta Valsts nozīmes kultūras piemineklis - kapa plāksne māsām Marijai Sofijai un Agatei Hedvigai Šrēderēm, abas meitenītes mirušas vēl kā bērni 1710. gadā, iespējams kļūstot par upuriem mēra epidēmijai.


Mežmuižas baznīcai ne tikai paveicies ar skaisto ģeogrāfisko novietojumu – ezera krasts ir tieši blakus senajai celtnei, bet mūsdienās tā jau pa gabalu saskatāma pateicoties arī sava košajai un sakoptajai fasādei.


Šajā baznīcā kalpojuši izcili mācītāji. Mežmuižas mācītāja ģimenē dzimis pazīstamais vācbaltu garīdznieks, valodnieks un rakstnieks Georgs Mancelis (1593 - 1654), kurš licis pamatus latviešu valodas vecajai ortogrāfijai un ir pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas “Lettus” (1638) autors.
No 1621. gada līdz 1631. gadam Mežmuižas draudzei kalpojis slavenais Pauls Einhorns - pirmās latviešu tautas vēstures grāmatas "Historia Lettica" autors.
Kā senajai sakrālajai celtnei izdevies pārdzīvot padomju gadus, kad kā zināms, daudzas baznīcas tika nīcinātas, pārvērstas sporta zālēs un noliktavās, kam jāpateicas par saglabāto interjeru un kāda ir baznīcas un tās draudzes dzīve šodien? Augstkalnes-Mežmuižas ev.lut. draudzes priekšnieks Edvīns Beržinskis ne tikai pastāstīja par baznīcas neseno vēsturi un tās ceļu uz šī brīža - sakārtoto stāvokli, bet arī ļāva muzeja darbiniekiem aplūkot un fiksēt ne tikai publiski pieejamās telpas, bet arī baznīcas torni un piekļūt zvanam.


Edvīns Beržinskis atklāj, ka nozīmīgākie remontdarbi uzsākti iepriekšējās draudzes priekšnieces Ainas Holstes laikā. Deviņdesmitajos gados tika sākti darbi pie jumta sakārtošanas. Pirms tagadējā seguma uzklāšanas, baznīcas jumtu klājis dabīgā šīfera jumts. Holstes kundzes virsvadībā nomainīts bojātais jumts, jumta karkass, salaboti vārtu stabi – tie bija sasvērušies.


Nozīmīgs atbalsts
Pēc jumta nomaiņas, baznīcas draudze saņēma atbalstu no Mineapoles Svētā Paula latviešu draudzes. 10 000 dolāru lielā palīdzība nozīmēja, ka nopietni un apjomīgi varēja ķerties pie griestu remonta. “Griesti bija briesmīgā stāvoklī, ar lieliem caurumiem,” atceras draudzes priekšnieks. Kolhoza laikā gan bija likts šīfera jumts un par baznīcu tika domāts. Baznīcu atbalstīja kādreizējais kolhoza priekšsēdētājs Kārlis Vilsons, kurš pats ilgus gadus bija draudzes loceklis. Kārlim Vilsonam pateicoties par kolhoza līdzekļiem, tobrīd aptuveni 10 000 rubļu, Jelgavas arhitektu birojā “Jēkabs”, arhitektes Ineses Maurānes vadībā tika izstrādāts restaurācijas projekts. Tika viekta pamatīga izpēte, projekta gala variants mērāms kopskaitā desmit sējumos. Pateicoties šīm projektam, saņemot ziedojumu, uzreiz varēja ķerties pie remontdarbiem. Varēja sākt atjaunot griestus, kas vietā, kur tagad atrodas ērģeles jau prakstiski bruka iekšā. Lai neiebruktu pavisam, uz balkona bija sastutēti baļķi, kas attiecīgi turēja pašas baznīcas griestus.


Ja sākotnēji, vēl izpētes laikā tika uzskatīts, ka griestu konstrukcijā jāveic protezēšana, uzsākot darbus un atsedzot konstrukciju, kļuvis pavisam skaidrs, ka kritiskākajās vietās protezēšana nelīdzēs - jāmaina pilnīgi viss. Draudzes priekšniece jau bija sagādājusi vērbaļķus un sākās darbs. Sāka ar kritiskāko posmu – virs balkona un lēnām tika būvētas stalažas altāra virzienā. Altāra daļā, atsedzot griestus, secināts, ka šeit gan var veikt protezēšanu – stāvoklis bijis labāks. Visa draudzes telpa bijusi kā savdabīgs stalažu mežs, toreiz bijis grūtāk tās dabūt, taisītas uz vietas. Remontā pagājuši kopumā desmit gadi, bet 2008. gadā, pienākot baznīcas 360. gadadienai, zāle bijusi izremontēta. Zāles remontam paralēli likts arī jaunais – skārda jumta segums, arī šeit neiztikt bez sarežģījumiem – tikusi uzlikta viena puse, bet aptrūkušies līdzekļi, tāpēc otra puse likta pēc gada. Tam sekojusi altārdaļas ieapaļās jumta konstrukcijas seguma nomaiņa.


Kad jumta un iekšdarbi bijuši beigti, pienācis laiks fasādes sakopšanai. Iztrādājot restaurācijas projektu, bija rūpīgi izpētītas fasādes krāsas pēdas. Mūsdienās redzamais krāsojums – sarkanbrūnā pamatu josla, dzeltenā fasāde un sarkanbrūnais logu aplodu krāsojums ir balstīts veiktajā izpētē. Arī fasādes darbi prasījuši savu laika sprīdi – aptuveni piecus gadus. Tie, protams, nav bijuši tikai krāsošanas darbi, jo bijis jāveic arī apmešanas darbus. “Līdzekļi bija tik cik bija. Mēs daudz nevarējām paši, bet daudz ziedoja, piemēram, zemnieki; daļa līdzekļu bija pieminekļu izspekcijas nauda, rakstījām projektus. Par vienu līdzekļu daļu noteikti jāpateicas Tērvetes novada domei. Dace Reinika un dome ļoti atbalstīja mūsu nepieciešamos remontus, atbalstīja it visā - arī vēlāk ērģeļu montāžā.”


Torņa krāsošanas laikā paralēli kārtībā savests arī ērģeļu balkons (kora lukta) – protezēta karkasa konstrukcija, nomainīta grīda.
Pirms gada draudze realizējusi projektu par galveno durvju restaurēšanu, durvis pa dēlim vien izjauktas, apakšējā daļa protezēta un saliktas atpakaļ. Šobrīd durvis esot nosēdušās un ar grūtībām atslēdzamas. Atjaunotas arī mazās durvis, kurām tā pat bijusi nopuvusi apakša, draudzes priekšnieks izsaka cerību, ka šīm būtu jāstāv turpmākos simts gadus.


Zudušās un saglabātās vērtības
Kā vēstīts 1648. gada baznīcas vizitācijā, dievnama logus oriģināli rotājušas vitrāžas. Vitrāža ar hercogienes Elizabetes Magdalēnas ģērboni no Mežmuižas baznīcas loga šobrīd atrodas Rundāles pils muzejā. Šīs pašas Mežmuižas vitrāžas kopijas izvietotas atjaunotās Bauskas pils logos un vitrāžas attēls ielīmēts arī Dobeles pils ieejas puses logā, tādējādi veidojot atsauci uz pils saimnieci Elizabeti Magdalēnu, kas Dobeles pilī pavadījusi septiņus savus pēdējos mūža gadus.


1990. gadā veiktajā Mežmuižas baznīcas pirmsprojekta mākslinieciski arhitektoniskajā izpētē arhitekts A. Cinis raksta: “Iespējams teikt, ka 1648. gadā minētie soli atrodas vēl arvien savā sākotnējā vietā. Pēc vizitācijas teksta var saskatīt, ka gan vīriešu, gan sieviešu pusē bijuši pa četriem soliem ar durtiņām. Uzmanīgi aplūkojot solu malas pret eju, var konstatēt viru vietas un to raksturīgo formu, bet torņa telpā virs ieejas atrodas divas solu durvju vērtnes ar virām. Durvju viru forma pilnībā atbilst solu galos redzamajiem nospiedumiem. Vēl vairāk – pārmērot durvju gabarītus - redzama to pilnīga atbilstība solu galos. Noskaidrots, ka tikai pirmajiem četriem soliem katrā ieejas pusē ir viru kāšu nospiedumi, pārējiem soliem jau sākotnēji durtiņu nav bijis.” Šis konstatējums liek nedaudz apjaust Mežmuižas baznīcas neticami veiksmīgo likteni – pat šobrīd, apmeklējot baznīcu iespējams apsēsties uz oriģinālajiem, pirms 375 gadiem uzstādītajiem soliem.


Ērģeles
Sliktā stāvoklī esošās Mežmuižas baznīcas ērģeles padomju gados ap 1980. gadu pārvestas uz Krāslavas katoļu baznīcu. Nav gan ziņu kas tās demontējis un to organizējis, ērģeļes uz Krāslavu pārvestas caur Lietuvu. Kā atklāj draudzes priekšnieks, Mežmuižas draudzes locekļi bijuši aizbraukuši uz Krāslavu paklausīties savas erģeles. Tiesa gan daļu – Krāslavā saglabājušās vien detaļas no Mežmuižas ērģelēm - portāls, klaviatūra. Informāciju par ēŗģeļu pārvešanu draudzei atklājis ērģeļmeistars Jānis Kalniņš.
Taču draudzē, protams, dzīvojusi doma par ērģeļu nepieciešamību. Nu jau aizsaulē aizgājušais draudzes loceklis Modris Čeksters, kas baznīcai daudz palīdzējis, sāka vākt līdzekļus baznīcas ērģelēm. Modra Čekstera nopelns ir arī Kaspara Zemīša un Renāra Kaupera koncerts Mežmuižas baznīcā, tā pat Inta Teterovska un jauniešu kora “Balsis” ataicināšana labdarības ziedojumu koncertam. Koncertu un ziedojumu rezultātā pietika līdzekļu ērģeļu atvešanai no Zviedrijas. Ērģeļu uzstādīšanai ar līdzekļiem palīdzēja Tērvetes novada dome. Pirms tālā ceļa no Zviedrijas uz Latviju ērģeles demontēja un ceļam sagatavoja ērgeļmeistars Jānis Kalniņš. 2020. gada janvārī no Sollentunas pilsētas, Stokholmas piepilsētas Zviedrijā atvestās ērģeles ir 1970. gadā Dānijā izgatavots instruments, ērģeļmeistars Troels Krohn. Ērģeles ir 2 manuāļu (klaviatūru) instruments ar 21 reģistru un vairākiem simtiem stabuļu. Ērģeļu iesvētīšanas Dievkalpojumā 2020. gada 24. oktobrī ērģeles spēlēja Aivars Kalējs, kurš muzicējis arī pie vecajām Augstkalnes baznīcas ērģelēm. Tā Mežmuižas baznīcā atkal atgriezusies ērģeļu skaņa.


Altāris un kancele
Pēc baznīcas griestu un draudzes telpas sakārtošanas remonta 2008. gadā no Rundāles pils muzeja tika atvests altāris, kancele, kristāmtrauks un abas lustras. Pateicoties Imantam Lancmanim šīs vērtības bija saglabātas. Edvīns Beržinskis atklāj, ka pirms pāris gadiem Imants Lancmanis apmeklējis Mežmuižas baznīcu un neslēpis patīkamo pārsteigumu par baznīcas stāvokli.
Ērģeļu balkona 19 apgleznotie pildiņi tā pat bijuši pasargāti Rundālē, šobrīd tie no muzeja krājuma deponēti Mežmuižas baznīcai, ik pēc pieciem gadiem atjaunojot deponējuma līgumu. Daļa pildiņu ir restaurēti un gleznojumi labi saksatāmi, daļa savu atdzimšanu vēl gaida.
Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās sakristeja bija teju pilnībā sabrukusi – jumts bijis iebrucis un saglabājušās vien sienas. Pēc ievērojamajiem remontdarbiem tā atguvusi savu funkciju un muzeja darbiniekus draudzes priekšnieks uzņem sakristejā pie sprakšķošas krāsns. Dobeles novada muzejā glabājas 1980. gadā sastādīti Mežmuižas baznīcas uzmērīšanas un fotofiksācijas dokumenti, kuros varam aplūkot sakristejas stāvokli 1978. gadā uzņemtās fotogrāfijās, tajās vislabāk iespējams konstatēt, cik ļoti mainījusies baznīca 45 gadu laikā.


Zvans
Kaut arī baznīcas ēku un iekārtu dažādu apstākļu ietekmē izdevies sargāt un saglabajies patiešām veiksmīgi, diemžēl oriģinālie baznīcas zvani ir zuduši, kā daudzos citos gadījumos - tos līdzi paņēmusi vācu armija. Taču baznīcā savu vietu atradis bojā gājušās Sniķeres baznīcas zvans. Edvīns Berževskis muzeja darbiniekiem ļauj to apskatīt un iemūžināt muzeja krājuma vajadzībām. Baznīcas tornī joprojām saglabājusies oriģinālā zvanu iekares konstrukcija, kas paredzēta trim zvaniem – blakus Sniķeres zvanam vēl vieta diviem mazākiem.
Drudzē šobrīd ir aptuveni 60 locekļu, kopš 2008. gada ar draudzi ir kopā un baznīcā kalpo mācītājs Guntars Lūsītis.
Runājot par turpmākajiem darbiem, draudzes priekšnieks Edvīns Beržinskis min nepieciešamību sakārtot vaļņa akmens krāvumu, nozāģēt tajā ieaugušos kokus dienvidu pusē, kā arī nepieciešamību saremontēt baznīcas vārtu stabus, kuriem jāsaved kārtībā krāsojumu.
Senajai celtnei visos laikos blakus stāvējuši uzņēmīgi, varoši un daroši cilvēki – no hercogienes un izciliem mācītājiem līdz uzņēmīgiem draudzes priekšniekiem un kolhoza priekšsēdētājiem, kas katrs cēluši, saglabājuši, rūpējušies, lai senā Mežmuižas baznīca cienījamā veidolā sagaidītu savu nu jau 375. jubileju.


Muzejs pateicas draudzes priekšniekam Edvīnam Beržinskim par veltīto laiku un stāstījumu.

Annenieku baznīca

Annenieku pagastā netālu no Bērzes upes kreisā krasta, netālu no Bērzupes skolas, senu kapu ieskauti, atrodas divi reģionālas nozīmes arhitektūras pieminekļi. Kultūras pieminekļu sarakstā zem numuriem 4845 un 4844 apzīmēta Annenieku luterāņu baznīca un Annenieku kapliča. Arhibīskaps Jānis Vanags šo baznīcu reiz nodēvējis par Zemgales pērli, arī šobrīd, pateicoties atbalstītājiem tā tiešā nozīmē “spīd” – pat naktīs tiek izgaismota fasāde, bet torņa galā mirdz zeltīts gailis. Annenieku baznīca ir viena no trim Dobeles novada baznīcām, kuru smaili rotā gailis, tāds vēl ir Tērvetes un Vecauces baznīcām. Baznīca, kuras draudzē šobrīd ir nedaudz mazāk kā 70 locekļu, piedzīvojusi uzplaukumus, posta darbus un skaistu atdzimšanu.
Par baznīcas vēsturi skaitļos un faktos izlasāms enciklopēdijās, bet cilvēcisko stāsta pusi vislabāk var atklāt draudzes padomes locekle Inta Balčūna, kas bijusi līdzās baznīcai un draudzei atdzimstot un neatsaka parādīt baznīcas telpas un kapliču.
Inta Balčūna ir atjaunotās draudzes pirmā priekšnieka meita, Annenieku baznīcas pērminderis bijis arī vectēvs.
Pirmā Annenieku koka baznīca celta 1711. gadā un bijusi neliela celtne ar 80 vietām. Līdzekļus baznīcas celtniecībai devuši Jaunpils un Blīdenes muižas īpašnieks, Bauskas pilskungs Dīderihs fon der Reke (1671- 1722) un viņa sieva Annenieku muižas īpašniece, Kurzemes hercogienes Annas galma dāma Juliāna Agate fon Firksa (1675-1745). 18. gs. otrajā pusē Jaunpils muižas īpašnieks, galma kambarkungs galvenais nodokļu iekasētājs Georgs Peters Magnuss fon der Reke (1739-1795) lika celt jaunu mūra baznīcu ar 300 sēdvietām.
Plaši pārbūves darbi veikti 1863. gadā, vēlāk – 1866. gadā ratablā (altāra dekoratīvajā paaugstinātajā daļā) ievietota ievērojamā vācbaltu gleznotāja un kultūras darbinieka Jūliusa Dēringa glezna “Kristus pie krusta”. 1887. gadā baznīca ieguva savas ērģeles. 20. gs. 20. gados nomainīts baroka laikmeta altāris.
1930. gadā pēc arhitekta, etnogrāfa un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888 – 1938) projekta, paša arhitekta vadībā sākās baznīcas torņa pārbūve, kas pabeigta 1932. gadā. Vecais tornis bija daudz masīvāks, zemāks un četršķautņu, jaunais ēkai piešķir vertikālāku līniju.
Inta Balčūna stāsta: “20.gs. 30. gados baznīcas dzīve tā pat kā visa pagasta dzīve bijusi ļoti aktīva, pēc kara, saprotams, viss panīcis. 1966. gadā draudzi slēdza. Līdz tam vēl ik pa laikam – reizi vai divas mēnesī mācītājs atbrauca, bet nebija ne ienākumu, ne iespējas saglabāt draudzi. Pēc dievnama slēgšanas baznīcu sāka demolēt – izsita logus, nojauca krāsnis, šeit oriģināli bija četras lielas krāsnis. Starp solu rindām bija bruģēts ķieģeļu segums, bet malās zem soliem – dēļu grīdas, tās izlauza. To visu izdarīja paši vietējie, zināms kuri trīs tie bija. Kā skolniece arī šeit ienācu, augšā bija vēl ērģeles, kas jau bija pajauktas. Daži ērģeļu fragmenti vēl ir saglabājušies līdz šodienai, noglabāti kapličā. Diemžēl altārgleznas liktenis nav zināms.”
Ieejot pa galvenajām baznīcas durvīm mūsdienās, sagaida balsināta telpa, kurā saglabātas vecās draudzes telpas durvis, mūsdienās gan pārlakotas. Par draudzes dzīves rosību liecina ziņojumu dēlis pie baznīcas ieejas durvīm, uz tā redzami attēli no kopā sanākšanas reizēm baznīcā, talkām, kapu svētkiem, pļaujas svētkiem, Ukrainas cilvēkiem ziedoto adījumu foto.
Par daudz piedzīvoto liecina turpat apskatāmais baznīcas senais vējrādītājs – gailis, tas ir ložu sacaurumots – pārcietis divus karus.
Dievnama atjaunošana sākusies 80. gadu vidū ar zaļo Atmodu, kad Annenieku baznīcā ieradies Imants Ziedonis un Arvīds Ulme. Lelde Stumbre grāmatā «Pasaules lāpītājs – Arvīds Ulme» raksta: “Astoņdesmitajos gados Latvijas mierīgo eksistenci satricināja Imants Ziedonis. Cilvēki kāri lasīja viņa dzeju, bet visvairāk visus pārsteidza aicinājums glābt Latvijas dižkokus. Ziedonim apkārt drūzmējās īsta glābšanas brigāde, un bija skaidrs, ka viņi neglābj tikai kokus. Viņi glābj Latviju no aizaugšanas, no brikšņiem, no lēnas nāves. Taču par vienu problēmu Latvijā vēl nerunāja – svētnami bija pārvērsti par noliktavām un kūtīm vai vienkārši izdemolēti. Cilvēki noskatījās uz tiem no tālienes, klusu pašausminājās un devās tālāk savās ikdienas gaitās, samierinājušies ar faktu, ka baznīcas ir buržuāzijas perēkļi, bet reliģija – opijs tautai. Arvīds Ulme kopā ar draugu Haraldu Sīmani Cēsīs bija strādājis par jumiķi, izdemolētas un grūstošas baznīcas viņi bija redzējuši pietiekami. Pamazām izkristalizējās vienkārša, bet itin pieņemama doma, proti, jāsarīko talka un jāizveido tāda kā neformāla organizācija. Tas arī tika izdarīts – radošās nometnes pārstāvji apvienojās radošās jaunatnes klubā, kas bija pilnīgi brīvprātīgs, lai gan komjaunatnes pakļautībā. Arvīdu iecēla par kluba vadītāju, un viņi pat uzrakstīja statūtus, lai viss ir kā nākas. Tagad bija vieglāk organizēties un arī attaisnoties, ja kāds izdomāja painteresēties: «Kas jūs tādi?»
Tie “tādi” ieradās arī Anneniekos. “Viņi bija tie, kas šeit ierosināja talku, mēs piebiedrojāmies. Talka bija divas dienas, otrajā dienā šeit notika skaists koncerts.” Pastāstīja Inta Balčūna.
Tad pat - 80. gados Dobeles mācītājs Atis Vaickovskis sāka braukt uz Anneniekiem un organizēja šeit kristīgus kapusvētkus. Vēlāk mācītājs organizēja šeit tikšanās vakarus.
1990. gadā pie draudzes atjaunošanas darbojies Harijs Freimanis - Intas Balčūnas tēvs. Zīmīgi, ka Harija tēvs arī bijis Annenieku baznīcas pērminderis – tieši viņam 1966. gadā bija jāatdod atslēgas un jānodod draudzes sakrālie trauki, kuri vēlāk nonāca Rundālē.
1990. gadā šeit notika pirmie Ziemassvētki – grīdas vietā bija smiltis, no skolas bija atnesti krēsli. “Baznīcā bija eglīte, tribīnīte, atbrauca mācītājs un baznīca bija pilna ar cilvēkiem! Cilvēki redzēja, ka atkal ir dievnams vaļā un kaut kas šeit notiek,” atceras Inta Balčūna.
90. gadu sākumā Anneniekos ir Raiņa kolhozs, kura priekšsēdētājs Ģederts Kociņš darījis visu, lai baznīcai tiktu uzlikts jumts, palīdzēja arī ziedotāji. Viņu pūļu rezultātā baznīcai tiek uzlikts jaunais jumts un torņa galā – jaunais gailis. 1990. gadā 28. septembrī 20 draudzes cilvēki parakstīja dokumentus par Annenieku draudzes atjaunošanu.
Laikā, kad atjaunoja draudzi, tās gans bija prāvests Atis Vaickovskis, Annenieku draudzē mācītājs bija vēl pāris gadus. Pēcāk Annenieku mācītāja pienākumus uzņēmās mācītājs Aivars Salmanis, kuram izdevās baznīcai piesaistīt uzņēmumu “Latvijas Nami” un ar vadītāja Ivo Zonnes palīdzību baznīcā tika izbalsinātas sienas un ielieta betona grīda. Veicot baznīcas uzlabojumus būvnieki gan pauduši vēlmi, ka baznīcai jābūt redzamai – tolaik baznīcai apkārt vēl bija lieli ceriņu krūmi. Baznīca tika pilnīgi attīrītai, lai būtu redzama no ceļa.
90. gadu beigās Rīgas Amatniecības vidusskolā studenti jau bija atjaunojuši/izveidojuši vairākus baznīcu interjerus. “Vienmēr domāju, kā viņi izvēlas nākamo baznīcu? Tolaik Kultūras ministrs bija Ojārs Spārītis, kuru pazinu personīgi – bijām bijuši vidusskolas laikā jauniešu nometnē Kaukāzā. Reiz Ojārs Spārītis zvanīja un jautāja vai negribam, ka mūsu baznīcu atjaunotu. Atbildēju, ka tas ir tikai tāls sapnis – mums taču nav neviena lata! Spārītis teica, ka no mums būtu vajadzīgi tikai 10 labi baļķi. Tad meklējām tos. Materiālu noziedoja mūsu pašu pagasta cilvēks,” pastāsta draudzes locekle.
Pēc Spārīša kunga aicinājuma, Anneniekos ieradās Rīgas Amatniecības vidusskolas, tagadējā Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pasniedzējs Arvīds Verza un interjera māksliniece Maija Avota. Tika izveidots baznīcas interjera makets. Annenieku baznīca ir Jaunpils filiālbaznīca, tas parādās arī baznīcas interjerā, kurā ir atsauces uz Jaunpils baznīcas interjeru – pašreizējā divstāvu altāra retabls ir Jaunpils baznīcas manierisma altāra vienkāršotāks variants. Interjeru kā savus diplomdarbus veidoja Kaspars Stūrmanis, Sandis Legzdiņš, Mārcis Kaņeps un Uģis Keišs.
Interjera uzstādīšanas darbi veikti trīs dienu garumā, puišiem tur pat siltajā jūlija mēnesī nakšņojot uz matračiem. Strādāts dienu un nakti, lai 2000. gada 10. jūlijā ar arhibīskapa Jāņa Vanaga svētību varētu atklāt atjaunoto baznīcu. Šajā dienā Rīgas Amatniecības vidusskolas absolventi kā savu diplomdarbu dāvina draudzei jauno baznīcas interjeru - altāri, kanceli, solus un balkonu. Toreiz pasniedzējs un skolnieki stāstījuši par interjera krāsu izvēli. Kaut interjerā ir atsauksmes uz Jaunpils baznīcas interjeru, krāsa izvēlētas pilnīgi citas – mierīgākas – bēšais un baltais ar sudrabu.
Kaspars Stūrmanis, kurš veidoja tieši altāru, visilgāk saglabājis saikni ar baznīcu – pie paša izgatavotā altāra viņš vēlāk laulājies, te kristīts viņa pēcnācējs.
Pēc interjera izveides draudze kopā ar vietējo uzņēmēju daļēji sakārtojusi baznīcas fasādi. Inta Balčūna pastāsta, ka nākamais svarīgākais darbs tagad būtu sakārtot pamatus, jo sūcas mitrums.
Šobrīd baznīcā uzstādīta piemiņas plāksne 91 pagasta iedzīvotājam, kas tika izsūtīts 1941. un 1949. gadā. Nākotnē ir cerības līdzīgu plāksni uzstādīt zudušajām pagasta mājām – Anneniekos ir vairāk kā 160 zudušās mājas, kas lielākajā daļā gājušas bojā padomju armijas poligona izveides dēļ.
Inta Balčūna veido baznīcas hroniku, kas glabājas Annenieku attīstības biedrībā pie bibliotēkas. Draudzes, baznīcas un visa pagasta vēsture Anneniekos tiek rūpīgi uzraudzīta, tā pat kā pati baznīca. Daudz lielisku cilvēku roku pielikuši baznīcas atdzimšanā, to šeit novērtē un atceras.
P.s. Rundālē nonākušie un tur pasargātie draudzes sakrālie trauki, kurus 1966. gadā draudzes pērminderim bija jāatdod, mūsdienās atgūti un atgriezušies Annenieku baznīcā.
Powered by