Dobeles pilskalna kompleksa arheoloģiskā izpēte no 19. gs. līdz mūsdienām

Dobeles pilskalna izpētes pirmsākumi bijuši cieši saistīti ar Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību. Vairāki tās biedri apmeklējuši Dobeles Livonijas ordeņa mūra pils drupas, tās uzmērījuši un aprakstījuši, par paveikto ziņojuši biedrības sēdēs. Liela daļa no šajā periodā veiktajos izrakumos iegūtajām senlietām un savrupatradumi nodoti Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātajam Kurzemes Provinces muzejam Jelgavā.

 1869. gadā pirmos izrakumus Dobeles pilsdrupu teritorijā veicis Dobeles vācu draudzes mācītājs un latviešu kultūrvēstures pētnieks Augusts Bīlenšteins (1826 – 1907). Izrakumi tika veikti pie ziemeļu un austrumu korpusiem, vietām atsedzot pils pamatus.

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības loceklis mākslinieks Jūliuss Dērings (1818 – 1898) Dobeles pili apmeklējis vairākkārt jau kopš 1847. gada. 1869. gadā veicis pils mūru uzmērījumus, aprakstījis savus novērojumus, par kuriem arī ziņojis Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdēs. 1870. gadā biedrības sēdē nolasījis apcerējumu par Dobeles vēsturi, apkopojot hroniku un citu avotu ziņas par pili. Šajā ziņojumā J. Dērings arī centies skaidrot vārda Dobele izcelsmi, norādot, ka vārds ir daudz vecāks par Livonijas ordeņa pili, jo tā jau sauca vienu no “četriem galvenajiem cietokšņiem pagānu Zemgalē”.

1883. un 1884. gadā arheoloģiskos izrakumus veica Jelgavas ģimnāzijas virsskolotājs Karls Bojs (1853 - ?), piedaloties arī A. Bīlenšteinam un viņa vecākajam dēlam Emīlam Bīlenšteinam. 1883. gadā uz dienvidiem no pils kapelas atrakti pamati un atsegtas kāpnes, kas vedušas uz pils pagrabu. Savukārt 1884. gadā izrakumi veikti pilskalna ziemeļu pagalmā ar mērķi atsegt “pils vecāko daļu” jeb Livonijas Ordeņa mestra Eberharda fon Monheima laikā celtās ēkas, lai noskaidrotu to sākotnējo plānojumu. Pirmajā gadā izrakumi tika veikti par personīgiem līdzekļiem, bet 1884. gadā tos finansēja Kurzemes Literatūras un mākslas bedrība un Kurzemes Provinces muzejs.

K. Boja un A. Bīlenšteina veikto arheoloģisko izrakumu gaitā tika atrastas dažādas senlietas. Iegūta lielgabala lode, trauku lauskas, dažādi dzelzs priekšmeti, dzīvnieku kauli, vairāki melni un zaļi glazēti krāsns podiņu fragmenti ar dažādiem rotājumiem.

Zemgales ekspedīcijas ietvaros Dobeles pilskalnu 1923. gadā apmeklējis pētnieks Ernests Brastiņš (1892 – 1942). Lai gan vēlāk publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme” piemin, ka A. Bīlenšteins un citi pētnieki pilskalnu aprakstījuši, E. Brastiņš apgalvo, ka pilsvieta vēl nav arheoloģiski pētīta.  Pētnieks paudis uzskatu, ka pilskalns, uz kura atrodas pilsdrupas, ir arī aizvēstures perioda zemgaļu pils vieta un bijis pārliecināts, ka arheoloģiskie izrakumi šo apgalvojumu apstiprinās.

Nākamie arheoloģiskie izrakumi pilskalna kompleksā pēc vācbaltu pētniekiem veikti 20. gs. 50. gadu beigās. Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta ierosināti izrakumi arheoloģes Jolantas Daigas (1920 – 1984) vadībā norisinājās 1958. un 1959. gadā. Pētījumi veikti zemgaļu senpilsētas teritorijā uz rietumiem no Livonijas Ordeņa mūra pils, kur konstatēts, ka šī senpilsētas daļa intensīvi apdzīvota laikā no 11. līdz 13. gs. Atsevišķi atradumi – akmens cirvis un krama fragmenti attiecināmi uz daudz senāku laiku – pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Konstatēts, ka senpilsēta turpinājusies arī uz dienvidaustrumiem un austrumiem no pilskalna, aizņemot šajā rajonā ap 2 ha lielu teritoriju, ko no abām pusēm ierobežoja gravas. Iegūtās senlietas liecināja, ka teritorija tikusi izmantota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša pirmajā pusē.

Atkārtotus izrakumus senpilsētā J. Daiga veica 1977. gadā, šoreiz uz dienvidaustrumeim no pilskalna. Izpētīta 1200m² liela teritorija. Pārbaudes izrakumi veikti arī priekšpils teritorijā, sakarā ar stadiona izbūvi. Priekšpils teritorijā pie aizsarggrāvja konstatētas 12. – 13. gs. koka nocietinājumu pēdas. Pēc pie nocietinājumiem atsegtajām celtnēm un iegūtajām senlietām secināts, ka 12. – 13. gs. pie zemgaļu pils pastāvējusi nocietināta un intensīvi apdzīvota priekšpils, kas nākamajā būvperiodā – viduslaikos - vairs nav tikusi izmantota.

Arheoloģe Jolanta Daiga Dobelē.

1979. gadā J. Daigas vadībā uzsākti izrakumi Dobeles viduslaiku kapsētā uz rietumiem no pils, kas ilga līdz 1982. gadam. Oficiālajā dokumentācijā apbedījuma vietai piešķirts “viduslaiku kapsētas” nosaukums, taču kapsētas izmantošanas hronoloģija iesniedzas arī agro jauno laiku periodā. Arheoloģisko izrakumu gaitā iegūti vairāki interesanti atradumi. Atrasti 14 krama priekšmeti, kas pēc arheoloģes Ilgas Zagorskas domām attiecināmi uz bronzas laikmetu, bet, iespējams, arī uz agrāku laika posmu. Papildus tam, vairākas krama šķilas un atšķilas norāda uz to, ka krams ticis apstrādāts uz vietas.

Atklāts viens apbedījums bez kapa inventāra, kurā mirušais apbedīts bez galvas. Apbedījums ar ķermeni bez galvas konstatēts arī ārpus kapsētas žoga – galva nocirsta un ielikta klēpī. Tam tuvumā apbedīta ap 15 gadus veca meitene, kuras apbedījumam virsū uzlikti trīs lieli akmeņi. Divi vīrieši apbedīti bez zārkiem saliektās pozās – viens saliekts uz pusēm ar galvu pie pēdām, otrs ar saliektām kājām. Protams, nav zināms, kāpēc tieši šie konkrētie indivīdi Dobeles kapsētā apbedīti šādos apstākļos. Vispārīgi zinātniskajā literatūrā apbedījumi aiz kapsētu žogiem tiek saistīti ar nekristītiem vai kādus smagus noziegumus pastrādajušiem cilvēkiem. Savukārt apbedījumi, kuros indivīda galva atdalīta no ķermeņa, vai uz ķermeņa novietoti akmeņi, tiek saistīti ar ticību pārdabiskām būtnēm. Lai būtne nevarētu atgriezties no aizsaules un atkal kaitēt iedzīvotājiem, par, piemēram, vampīriem vai tamlīdzīgām radībām uzskatītie cilvēki apbedīti šādos apstākļos. Iespējams tikai minēt, kam tieši ticējuši Dobeles iedzīvotāji. Šādi varēja tikt apbedīti arī cilvēki, kas izdarījuši īpaši smagus noziegumus.

Kapsēta pie Dobeles pilskalna ir viena no plašāk pētītajām viduslaiku apbedījuma vietām Latvijā. Visās izrakumu sezonās kopumā izpētīta 4000 m² liela teritorija un atsegti 1340 apbedījumi. Secināts, ka kapsēta datējama ar 14. – 17. gs., tātad tās izmantošanas laiks gandrīz pilnībā atbilst mūra pils apdzīvotības periodam. Tomēr apbedījuma vietā galvenokārt guldīti pilij apkārt esošā Dobeles miesta, nevis pašas pils iedzīvotāji.

Šie plašie petījumi savulaik raisījuši visai lielu interesi arheologu un vēsturnieku vidū - veikti vairāki pētījumi, kas balstīti iegūtajā arheoloģiskajā materiālā. Kapsētā atrastās saktas padziļināti pētījis Armands Vijups. 1990. gadā publicēts pētījums, kurā secināts, ka Dobelē iegūtajam arheoloģiskajam materiālam atrodamas analoģijas citviet Latvijas un Igaunijas teritorijā – rotu darināšanas attīstības procesi Livonijā nav noritējuši izolēti.

Tatjana Berga analizējusi kapsētā atrastās monētas un to saistību ar apbedīšanas rituāliem. Lielākā daļa no atrastajām monētām atbilst kapsētas izmantošanas periodam, taču iegūtas arī agrāku gadsimtu monētas, kas nēsātas kā monētpiekariņi. Atradumi liecina gan par jauktām apbedīšanas tradīcijām – vērojama pagānisku un kristīgu iezīmju mijiedarbība, gan izvērstiem tirdzniecības sakariem – atrastas monētas no Anglijas, Skotijas, Spānijas, Flandrijas u.c. teritorijām.

Santa Dobele pētījusi atsevišķus 14. – 15. gs. sieviešu apbedījumus un to inventāru. Pētniece secina, ka arheoloģiskajā materiālā neparādās nekādas izteiktas lokālas īpatnības – analogi iegūtajām senlietām atrodami visā Latvijas teritorijā un ārpus tās. Tiek secināts, ka pētītajā arheoloģiskajā materiālā ir vāja saikne ar zemgaļu materiālo kultūru, tāpēc uzskatāms, ka pēc zemgaļu pils pamešanas 13. gs. beigās, novadā ir mainījies iedzīvotāju etniskais sastāvs, un līdz ar mūra pils celtniecību un jauna miesta veidošanos teritorijā ienākuši jauni iedzīvotāji no citām Latvijas teritorijām.

Arheologa Mārtiņa Rušas (1940 – 2017) vadībā izrakumi Dobeles Livonijas ordeņa mūra pils teritorijā notikuši no 1987. līdz 1991. gadam un no 2002. līdz 2009. gadam. Izrakumi veikti dažādās pils teritorijas vietās – gan pie dienvidu un rietumu mūriem, gan austrumu palasta un ziemeļu aizsargmūra daļās. Pētījumu galvenais mērķis visās sezonās bijis noteikt mūra pils būvkonstrukcijas un senāko plānojumu saistībā ar iecerētajiem pils mūru konservācijas darbiem.

1991. gadā saistībā ar plāniem uzstādīt atjaunoto Kārļa Zemdegas Dobeles Atbrīvošanas pieminekli pētīta zemgaļu senpilsētas teritorija. Pētīts 36m² liels laukums plānotā pieminekļa pamatnes platībā. Iegūtas senlietas, kas attiecināmas uz vēlo dzelzs laikmetu un viduslaikiem.

2007. gada izrakumu sezonā Dobelē norisinājās 5. Latvijas arheologu plenērs, kura laikā Dobeles pils izpētē piedalījās liels skaits atzītu pētnieku no Latvijas Vēstures institūta, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, arī arheologi no Šauļu un Klaipēdas universitātēm. Šajā sezonā atsevišķos laukumos atklāts zemgaļu apdzīvotības slānis, taču ievērojami senlietu atradumi nav iegūti.

2008. un 2009. gadu izrakumu sezonās, atsedzot vairākas telpas, iegūta informācija par hercogienes Elizabetes Magdalēnas laikā pārbūvētās palasta daļas funkcijām – tā izmantota saimnieciskām vajadzībām, un tajā atradās arī dzīvojamās telpas apkalpojošajam personālam. Izrakumu laikā iegūts interesants un visai unikāls atradums - miniatūrs kaula saules pulkstenis.

Kopš 2015. gada Dobeles pilskalna teritorijā arheoloģiskās izpētes un uzraudzības darbus veic arheologs Andris Tomašūns.