Dobeles Livonijas Ordeņa mūra pils

13. gs. - 16. gs. 60. gadi

Pirmo reizi Dobeles vārds rakstītos avotos minēts 1254. gadā, kad starp Livonijas ordeni, Rīgas arhibīskapu un arhibīskapijas domkapitulu tika noslēgts Zemgales dalīšanas akts. Tas paredzēja Zemgales teritorijas sadali starp līgumslēdzējiem. Livonijas ordenis īpašumā saņēma Dobeles un Tērvetes teritorijas, arhibīskaps Sileni un Žagari, domkapituls Dobeni un Spārneni. Sadalīta tika arī Upmales zeme. Laikā, kad vienošanās tika noslēgta, zemgaļi vēl apdzīvoja šīs teritorijas, un ienācējiem nebija izdevies zemes reāli iekarot.

Dobele bija viena no pēdējām Zemgales teritorijām, pret kuru vērsās krustnešu karaspēks. Dobeles zemes svarīgākais centrs bija Dobeles pilskalns, kurā atradās koka pils. Uzbrukumi sākās ap 1280. gadu. Kopumā tie bijuši seši. Redzot, ka pili ieņemt nav iespējams, uzbrucēji izvēlējušies postīt apkārtējās apmetnes un iekoptos laukus. Šajā laikā notika cīņas arī par Tērveti, Rakti un Sidrabeni. 

Dobeles apkārtne tika postīta šķietami spēcīgāk par citām vēl nepakļautajām zemgaļu teritorijām. Pēc “Atskaņu hronikas” ziņām pilij un apmetnēm uzbruka ne tikai Svētkalnā (Tērvetē) un Kuldīgā apmetušies ordeņa brāļi, bet arī rīdzinieki.

Lai gan mūsdienās izplatīts uzskats, ka Dobeles pili zemgaļi nodedzinājuši paši un neuzvarēti devušies uz Lietuvas teritoriju, ne visi rakstītie avoti uzrāda šādu notikumu gaitu. “Atskaņu hronikas” autors piedāvājis šādu versiju:

“Tad bēdājās nu zemgaļi:

Tie kļuva pliki, nabagi.

[..] Dobeli tie atstāja un projām no tās aizgāja.

[..]Pēc tam, pēc laika neilga,

Dobeli tad pelnos vērta.”

Rindiņas nesniedz precīzu informāciju par to, kurš Dobeles pili “vērta pelnos”, tekstu iespējams interpretēt dažādi. Šī versija pat norāda uz to, ka zemgaļi pili jau bija pametuši, un tikai tad tā iznīcināta. Savukārt Vartberges Hermaņa Livonijas hronikā teikts: “Tā kunga 1288. gadā mestrs bija brālis Kūno no Hacigšteinas. Viņš veiksmīgi postīja visu Zemgali, pilnīgi iznīcināja viņu pilis Rakti, Dobeli, Sidrabeni un Tērveti”. Tātad, pēc šī apraksta, pilis iznīcinājuši zemgaļu pretinieki.

Ar viduslaiku perioda sākumposmu Dobelē arī saistīts pieņēmums, ka Livonijas ordeņa būvēta precīzi tajā vietā, kur agrāk atradusies zemgaļu koka pils. Šis apgalvojums jau ir kļuvis par sava veida “tradīciju”, kas tiek atkārtots gandrīz vai katrā pils vēstures aprakstā. Taču interesanti, ka neviens no 13. - 16. gs. tapušajiem rakstītajiem avotiem šādu faktu nepiemin. Patiesībā šis pieņēmums radies 19. gs. otrajā pusē, un tā attīstībai visai viegli iespējams izsekot. Pirmais to paudis Augusts Bīlenšteins (1826-1907), Dobeles vācu draudzes mācītājs un latviešu kultūras un vēstures pētnieks. Secinājumu, ka zemgaļu pils savulaik atradusies tajā pašā paugurā, kur mūra pils Bīlenšteins pamatojis ar novērotajām paugura fiziskajām īpašībām. Proti, pēc Bīlenšteina domām paugura vidusdaļā saskatāms grāvis, kas esot veidojis zemgaļu pils teritorijas dienvidu robežu. Šo uzskatu ar lielu sajūsmu savās publikācijās par pils vēsturi atreferējis Jūliuss Dērings (Julius Döring, 1818-1898). Iespējams, izjūtot cieņu pret Bīlenšteinu kā vienu no arheoloģijas zinātnes pamatlicējiem Latvijas teritorijā, Dērings šo ideju pārņēmis, to neizvērtējot kritiski. Pieņēmums, neatsaucoties uz konkrētiem pierādījumiem rakstītos avotos vai arheoloģiskajā materiālā vairākkārt atkārtots arī 20. un 21. gs. veidotos pils aprakstos.

Vartberges Hermaņa hronikas autors sniedzis informāciju arī par Dobeles viduslaiku pils celtniecību, un dažas vispārīgas ziņas par tās funkcijām. Sākotnēji visai mulsinoši šķiet apstāklis, ka Dobeles pils celtniecība hronikā pieminēta divreiz. Pirmo reizi autors piemin, ka Dobeles pils celta Ordeņa mestra Burharda Hornhauzena laikā, tātad, 13. gs. otrajā pusē. Savukārt, aprakstot Livonijas ordeņa mestru darbību 14. gs., autors sniedz šādu informāciju: "1335. gadā lielā gavēņa laikā tas pats mestrs [Eberhards no Monheimas] pret neticīgajiem uzcēla Dobeles pili." Netiek sniegti nekādi papildus komentāri un skaidrojums situācijai, ka pils it kā tiek celta divreiz.

Gan Vartberges Hermaņa, gan citās hronikās sniegtajām, savstarpēji pretrunīgajām ziņām par Dobeles viduslaiku pils celšanas hronoloģiju uzmanību 19. gs. otrajā pusē pievērsuši vācbaltiešu izcelsmes Latvijas teritorijas vēstures pētnieki un mākslinieki, kuri iemūžināja kultūrvēsturiskus objektus. Piemēram, J. Dēringa Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sanāksmē nolasītā referātā par Dobeles pils vēsturi uzsvēris, ka Dobeles vārds tekstos ticis sajaukts ar Dobi, kļūdaini Dobeles pilij piedēvējot 1260. gadu kā tās celšanas datējumu. Šāds apgalvojums pausts arī Vilhelma Zigfrīda Štafenhāgena (Wilhelm Siegfried Stavenhagen, 1814-1881) publicētajā “Kurzemes skatu albumā”, kurā līdzās mākslinieka zīmētajam pils attēlam ievietots visai apjomīgs pils vēstures apraksts. Turpretim mākslinieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742-1823), kurš arī savus mākslas darbus papildināja ar attēloto vietu vēstures aprakstiem, norādījis, ka Dobeles pils celtniecību 1263. gadā iesāka Ordeņa mestrs Burhards fon Hornhauzens, bet septiņdesmit gadus vēlāk to pabeidza mestrs Eberhards fon Monheims. Skaidri redzams, ka pētnieku vidū, kuri pievērsušies šim jautājumam, nav vienotu uzskatu hroniku sniegtās informācijas interpretācijā.

Savukārt 20. – 21. gs. Latvijas viduslaiku piļu un arheoloģijas pētnieki šim jautājumam tikpat kā nav pievērsušies. Rakstos, kurā Dobeles pils tiek pieminēta, kā pils celšanas datums norādīts tradicionāli pieņemtais 1335. gads. Viens no izņēmumiem ir vēsturnieka Andra Caunes raksts ''Livonijas robežpilis 13. - 16. gadsimtā'', kurā atzīmēts, ka vairākas Livonijā 14. gadsimtā celtās pilis bijušas no koka, un vēlāk koka aizsargbūves nomainītas ar mūriem. Šāda tipa piļu uzskaitījumā A. Caune iekļāvis arī Dobeli. Tādējādi varētu rasties iespēja, ka laikabiedru pierakstītajos notikumos Dobelē Livonijas ordeņa nocietinājumi jeb pilis celtas divreiz - sākotnēji no koka, pēc tam no laukakmeņiem.  

Tiek uzskatīts, ka sākotnēji Dobeles Livonijas ordeņa mūra pils celta kā nocietinājums pret sirojošajām lietuviešu ciltīm. 14. gadsimta gaitā Dobeles pils kļuva par vienu no Livonijas ordeņa zemju administratīvajiem centriem jeb komtureju. Pils ilgstoši saglabāja militāro funkciju, tās pārvaldnieki regulāri piedalījās Livonijas ordeņa kaujās pret "neticīgajiem".

Livonijas pastāvēšanas periodā Dobeles pili apdzīvoja neliels skaits ordeņa brāļu. Galveno lomu pils dzīvē ieņēma komturs, kura pārraudzībā bija pils un apkārtējā novada saimniecība, pārtikas un militārā apbruņojuma nodrošinājums. Indriķis Šterns secinājis, ka komturi Livonijas ordeņa hierarhijā bija trešā no svarīgākajām un ietekmīgākajām pavēlnieku grupām. Augstākais statuss šajā sistēmā pienācās ordeņa mestram, bet otro vietu ieņēma mestra pirmais vietnieks un kara lietu pārzinis - landmaršals.

Dobeles pilī dzīvoja arī brāļi bruņinieki, brāļi priesteri un pusbrāļi. Lai gan ordeņa statūti noteica, ka vienā pilī jādzīvo divpadsmit brāļiem, 15. gadsimtā Dobelē uzturējās ne vairāk kā septiņi. Bruņinieki bija dižciltīgās kārtas pārstāvji, kuri pildīja karavīru pienākumus. Priesteru pienākums bija dievkalpojumu vadīšana un pārējo ordeņa brāļu kristīgā apmācība, pārbaudot to zināšanas ticības jautājumos. Pusbrāļi bija ordenī iestājušies vienkārši ļaudis, kas pildīja dažādus ar amatniecību un saimniecību saistītus pienākumus - kurpnieki, maiznieki, melderi un tamlīdzīgi.

Šajā laikā apdzīvota bija pilskalna ziemeļu daļa. Pils galvenajā korpusā, sauktā par konventu, atradās ordeņa brāļu dzīvojamās telpas un ēdamzāle. Domājams, ka blakus konventam atradās dažādas saimniecības ēkas. Mūsdienās Livonijas ordeņa pils konventa ēka labāk zināma kā pils kapela. Pārbūve šajā pils korpusā, ieviešot pārmaiņas arī tā funkcijā, tika veikta nākamajā vēstures periodā -  Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad Dobeles pilī mita hercogiene Elizabete Magdalēna.

Līdzīgi kā tas bijis aizvēstures periodā, ap pilskalnu pēc mūra pils uzcelšanas koncentrējusies arī vietējo iedzīvotāju apdzīvotība. Jau 1444. gadā Dobele rakstos minēta kā miests. Vietējiem bija iespēja no Livonijas ordeņa zemi saņemt lēnī - par atļauju apdzīvot un apstrādāt zemes gabalu dodot zemes kungam savus pakalpojumus. Visbiežāk tas nozīmēja solījumu doties karā, ja šāda vajadzība parādītos. Citviet avotos minēts noteikums, ka lēņa saņēmējam reizi gadā jārīko savam kungam dzīres.

Kopumā apzināti 15 komturi, kas laikā no 1376. līdz 1576. gadam saimniekojuši Dobelē. Īpaši jāizceļ Livonijas perioda pēdējais Dobeles pils saimnieks Matiass fon der Reke. 1562. gadā Livonijas kara un Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa nerimstošo savstarpējo ķildu rezultātā līdzšinējā politiskā sistēma ar tajā esošajām valstiņām beidza pastāvēt. Teritorija uz dienvidiem un rietumiem no Daugavas upes tika pakļauta Polijas - Lietuvas valstij un izveidota Kurzemes - Zemgales hercogiste.

Par pirmo jaunās politiskās struktūras pārvaldnieku jeb hercogu tika izraudzīts pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Pirms kļūšanas par hercogu Ketlers Matiasam fon der Rekem bija izteicis solījumu komturam ļaut paturēt Dobeles pili kā savu īpašumu. Taču, nonācis jaunajā statusā, hercogs izvēlējās Dobeli iekļaut savos valdījumos, liekot fon der Rekem pili pamest. Dobeles komturs atteicās pakļauties un dot uzticības zvērestu hercogam. Komtura un hercoga konflikts eskalējās līdz militārām darbībām. J. Dērings pētījumos par pils vēsturi norādījis, ka 1566. gadā  Gothards Ketleris ar karaspēku aplencis Dobeles pili un postījis apkārtni, cenšoties panākt pils iedzīvotāju padošanos. Tikai solījums iemainīt Dobeli pret Jaunpils teritoriju ļāva hercogam 1576. gadā panākt vienošanos ar Matiasu fon der Reki. Jaunpils palika fon der Reku dzimtas īpašumā līdz pat 1920. gadam.

Līdz ar šiem visai dramatiskajiem notikumiem tika izbeigta Livonijas ordeņa vara pār Dobeles teritoriju, ievadot jaunu vēstures periodu.

Zināmie Dobeles Livonijas ordeņa mūra pils komturi

1422—1426   Wolter von Plettenberg

1431—1432    Mathias von Boningen

1451                Wilhelm Zuermont von Hinderstein

1471                 Friedrich Waldhaus von Heerse

1472                Wilhelm von Bönninghausen

1481                Engelbert Lappe von dem Ruhr

1490               Bernd von Galle

1500               Otto Goes

1502-1519      Gerhard von der Brüggen

1523                Gerhard von Rossem

1525-1535      Jürgen von Hoete

1535-1545      Eberhard von Schüren

1546                Rudolf von Beverförde

1548-~1576    Mathias von der Recke

Dobeles komtura zīmogs. 16. gs. 30. gadi.

Iespējamais Dobeles pils izskats laikā ap 1359. gadu. Tatjanas Vītolas rekonstrukcija.

Livonijas periodam raksturīgu rotu atradumi Dobeles pilsētas arheoloģiskajā materiālā. Dobeles Novadpētniecības muzeja krājums.

Papildus literatūra:

Caune, A., Ose, I. Latvijas viduslaiku pilis, IV. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 147. – 151. lpp.

Caune, A. Livonijas robežpilis 13.-16. gadsimtā. Grām: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis, VII. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. 52. - 94. lpp.

Mugurēvičs, Ē. Latvijas viduslaiku piļu klasifikācijas un arheoloģiskās izpētes jautājumi. Grām: Mugurēvičš, Ē. (atb. red.) Arheoloģija un Etnogrāfija XIV. Rīga: Zinātne, 1983. 3. – 13. lpp.

Šterns, I. Latvijas vēsture, 1290-1500. Rīga: Daugava, 1997.

Fenske, L., Militzer, K. (Hsg.) Ritterbrüder im livländischen Zweig des Deutschen Ordens. Köln: Böhlau Verlag, 1993.

Attēlu avoti:

Sachssendahl, J. (Hrsg.) Est-und Livändische Brieflade, Bd. 4.: Siegel und Münzen der weltlichen und geistlichen Gebietiger über Liv-, Est-und Curland bis zum Jahre 1561 nebst Siegeln einheimischer Geschlechter. Reval, 1887.

Vītola, T. Dobeles pilsdrupu pirmsprojekta izpēte 1984. - 1986. gadā. Grām.: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis, V. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.