1970. - 1980. gads

20. gadsimta 70. gados Dobeles pilsēta turpināja attīstīties tajos pašos virzienos, kas bija noteicošie jau kopš 20. gadsimta vidus. Turpinājās gan vairāku pilsētas teritoriju apbūve, gan ražošanas attīstība, gan izglītības iespēju paplašināšana.

1973. gada vasarā tagadējās Spodrības ielas teritorijā uzsāka labības produktu un kombinētās lopbarības rūpnīcas būvniecību. Līdz ar rūpnīcas būvniecību tās apkārtnē bija iecerēts izveidot arī dzīvojamo māju kvartālu. Būvprojekta iecere bija vērienīga – 1974. gada reportāža laikrakstā “Komunārs” atklāja, ka paredzēts izbūvēt četrpadsmit ar pusi tūkstošus kvadrātmetru apdzīvojamās platības[1]. Kopējās ieplānotās projekta izmaksas bija 18 miljoni rubļu.[2]

1976. gadā ražotne uzsāka darbu ar nosaukumu “Jelgavas labības kombināts”. Trīs gadus vēlāk uzņēmums pārdēvēts par “Dobeles labības produktu kombinātu”. Mūsdienās tas pazīstams kā “Dobeles dzirnavnieks”.

1974. gada nogalē Brīvības ielā 7 atklāja jaunu veselības aprūpes iestādi – poliklīniku. Sarunās ar preses pārstāvjiem iestādes vadošie darbinieki īpaši uzsvēra ēkas moderno iekārtojumu, dažādus uzlabojumus, kuriem jāatvieglo pacientu apkalpošana. Jaunās telpas bija plašākas, pacientu reģistrāciju bija iespējams veikt pie vairākiem lodziņiem, nevis tikai viena. Poliklīnika vadītāja norādīja, ka pacientiem būs iespēja uz ārsta apmeklējumu pieteikties arī pa tālruni. Poliklīnikā darbojās vairākas nodaļas – ķirurģijas, stomatoloģijas, bērnu veselības aprūpes un citas. Kopumā jaunuzceltajā ēkā atradās 50 kabineti. Agrākajās telpās dienā apkalpoto pacientu skaits bijis 200 – 250, jaunajā poliklīnikā paredzētais skaits bija 350 – 400 pacientu dienā. Tomēr, lai gan ēka šajā laikā aprakstīta kā moderna un apmeklētājiem ērta, jau atklāšanas laikā poliklīnikas vadība izteikusi nepieciešamību būvēt jaunu slimnīcas ēku.[3] Šī iecere tika realizēta 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Dobeles Novadpētniecības muzejs, Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs, ārsta prakses. Atbilstoši situācijai ēkas atklāšanas laikā, arī mūsdienās tās augšējos stāvos izvietoti stomatoloģijas kabineti.

Tajā pašā gadā uzsākta tagadējās Dobeles 1. vidusskolas ēkas celtniecība Dzirnavu ielā 4.

1975. gadā pārmaiņas piedzīvoja arī pilsētas kultūras nama paspārnē ilgstoši bijusī Dobeles Mūzikas skola. Interešu izglītības iestāde atgriezās telpās Skolas ielā 2, kur tā bija strādājusi 20. gadsimta 40. gadu beigās. Skola darbojās ēkas pirmajā stāvā, savukārt otrais stāvs tika piešķirts pilsētas Pionieru namam.[4]

1976. gada 22. aprīlī laukumā pie toreizējā Padomju nama Brīvības ielā tika atklāts piemineklis V. I. Ļeņinam. Tas bija otrais šāda veida piemineklis Dobelē. Pirmais kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem atradās par Padomju laukumu pārdēvētajā Tirgus laukumā.

1977. gadā ekspluatācijā nodota Sadzīves pakalpojumu kombināta ēka Viestura ielā 3. Kombināts pilsētas idzīvotājiem piedāvāja visdažādākos pakalpojumus – šūšanas darbnīcu, foto darbnīcu, veļas mazgātavu, apavu remontdarbnīcu, frizētavu u.c. 1978. gadā plānoja ieviest tādus jaunus pakalpojumus kā sieviešu apģērbu izšūšanu, pogu apvilkšanu ar audumu, poliesteru lakas uzklāšanu mēbelēm.[5]

Septiņdesmitie gadi ievadīja jaunu “ēru” pilsētas dzīvojamo rajonu apbūvē. 1979. gadā Krasta ielā pabeigta pirmā deviņstāvu celtne. Gandrīz katrā desmitgadē bijusi kāda ēka, kas tobrīd būvēta un sabiedrībā dēvēta par sava laika ievērojamāko celtni pilsētā. Piemēram, 1938. gadā topošo ģimnāziju iesauca par gaismas pili, staltāko Dobeles ēku. 20. gadsimta 70. gados pagodinājums pienācās šai pirmajai deviņstāvu ēkai. Pilsētas laikraksts ziņoja: “Celtnieki strādāja prožektoru gaismā pāri pusnaktij. Strādāja pērnās ziemas bargajā salā, kurš vēl neciešamāks likās, montējot augstceltnes piekto, sesto utt. stāvus. Un katram bija redzams, kā dažos mēnešos izauga pilsētas dižākais nams”.[6] Atklāšanas dienā dzīvokļu atslēgas saņēma septiņdesmit ģimenes.

Šajā desmitgadē tika veikti vairāki nozīmīgi pētījumi pilsētas vēsturē. Pētījumi sniedza padziļinātu izpratni par Dobeles iedzīvotāju materiālo kultūru un reliģiskajiem uzskatiem viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. 1977. gadā Dobeles pilskalna  dienvidu nogāzē aizsākās arheoloģiskās izpētes darbi saistībā ar stadiona pārbūves plāniem. Izpētes ekspedīciju vadīja arheoloģe Jolanta Daiga. Balstoties uz iegūtajiem atradumiem, tika secināts, ka teritorija izmantota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. 12.- 13. gadsimtā šeit atradusies zemgaļu senpilsēta. Pētniece kā īpaši interesantus atradumus raksturojusi trīs stopa bultu galus, kas, viņasprāt, liecinot, ka arī tieši šajā vietā norisinājušās vietējo iedzīvotāju kaujas ar Livonijas ordeņa karaspēku. Pēc izpētes darbu pabeigšanas bija iespējams uzsākt stadiona pārbūvi. Tas nodots ekspluatācijā 1979. gadā. Vienlaicīgi būvēts arī peldbaseins. Līdz ar to Dobeles 1. vidusskolas audzēkņu mācību programmā tika ieviests jauns priekšmets – peldēšana.[7]

1979. gadā tika uzsākta vēl viena izpētes sezona Dobeles arheoloģisko pieminekļu kompleksā. Tās mērķis bija pētīt kapsētu, kas atrodas līdzās pilskalnam. Šajā teritorijā, Tērvetes un Ādama ielu apkaimē, bija plānots būvēt jaunu pilsētas un apkārtnes slimnīcas ēku. Izpētes darbi Jolantas Daigas vadībā ilga līdz 1982. gadam, un tajos piedalījās arī pilsētas skolu audzēkņi . Arheoloģiskās izpētes darbu apraksti gan nesniedz informāciju par to, vai speciālistiem jau bija zināms, ka apbūvei paredzētajā vietā atrodas apbedījuma vieta, vai bija tikai teorētiski pieņemts, ka šeit varētu atklāties kāds arheoloģijas piemineklis.

Kopumā  izrakumi veikti 4285 kvadrātmetru platībā, kas apbedījuma vietu padara par vienu no visplašāk pētītajiem šāda tipa pieminekļiem Latvijā. Izpētes darbu rezultātā tika konstatēts, ka 0,6 hektāru lielā kapsēta iepretim pilskalnam izmantota no 14. gadsimta vidus līdz 17. gadsimtam. Šis laika periods sakrīt ar mūra pils izmantošanas laiku no Livonijas Ordeņa nostiprināšanās Dobelē līdz pakāpeniskam pils sabrukumam 18. gadsimta pirmajā pusē. Balstoties uz atradumiem, pētnieki secinājuši, ka 13. gadsimta beigās mainījies teritorijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Līdz ar mūra pils celtniecību Dobelē ienākuši jauni iedzīvotāji no citiem Latvijas teritorijas apgabaliem.[8] Tas sakrīt ar vidusaiku hronikās sniegto informāciju, ka zemgaļi pēc cīņām ar Livonijas ordeni Dobeles teritoriju pametuši.

Kapsētā konstatējams dažādu apbedīšanas tradīciju, gan kristīgu, gan pagānisku, sajaukums. Īpaši uzmanību piesaista apbedījumi ārpus kapsētas žoga (tātad – ārpus svētītas zemes) un neparastās pozās. Ārpus žoga apglabāts kāds vīrietis ar galvu novietotu ķermeņa lejasdaļā, arī jauna meitene, kuras apbedījumam uzlikti trīs lieli akmeņi. Daudzviet pasaulē šādi apbedījumi interpretēti kā vietējo iedzīvotāju ticības pārdabiskajam izpausme. Mirušo varēja uzskatīt par burvi vai kādu citu pārdabisku radību, kas apzināti kaitēja sabiedrībai. Lai šis cilvēks pēc nāves neatgrieztos un neturpinātu pāridarījumus iedzīvotājiem, uz kapa tika vai nu uzlikti akmeņi, vai, piemēram, mirušā galva novietota tam pie kājām. Taču tas nav vienīgais iespējamais skaidrojums. Vainīgais bija varējis pastrādāt arī kādu citu noziegumu, būdams pavisam parasts mirstīgais cilvēks – zadzis, krāpies, izdarījis slepkavību..

Šajā laikā iegūtais arheoloģiskais materiāls pētniecībā ir aktuāls arī mūsdienās, it īpaši pilsdrupās šobrīd notiekošo darbu kontekstā. Kā redzams, tas sniedz dažādas atziņas par Dobeles apkārtnes iedzīvotāju dzīves aspektiem. Tomēr, vērienīgie pētījumi septiņdesmitajos gados tikai ievadīja vēl plašāku pētniecības darbu Dobeles arheoloģiskajos pieminekļos. Astoņdesmitajos gados tiks aizsākts vairāku gadu ilgs darbs pie pils izpētes.