Dobele
1940. - 1950. gads

1940. gads Dobelē bija iesācies uz visai pacilātas un patriotiski noskaņotas nots. Prese plaši aprakstīja gatavošanos 15. maijā svētkiem, un tuvojās arī ilgi gaidītā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas diena.

Pilsētas iedzīvotāju rosība 20. gadsimta 30. gados tik tiešām bija likusi labus pamatus Dobeles turpmākajai attīstībai. Laikrakstā “Zemgales Balss” 1940. gada maijā veltīti šādi atzinīgi vārdi: “Dobeles pilsēta un pagasts ir plaša Zemgales novada sirds un centrs, caur kuru apkārtējos lauku pagastos ieplūst garīgās un materiālās kultūras vērtības un sasniegumi. Šis stāvoklis Dobeles sabiedriskai dzīvei uzstāda diezgan augstas prasības, kuras visas ar ciešu sabiedrisko organizāciju sadarbību, līdz šim izpildītas ar vislabākām sekmēm.”[1]

Uz politisko notikumu fona Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšana iegūst simbolisku nozīmi un saldsērīgu noskaņu.  Piemineklis tika atklāts ar svinīgu aktu, kurā piedalījās Latvijas armijas un vairāku Dobeles sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Piemiņas vieta tika radīta ar mērķi godināt kareivjus, kas Brīvības cīņu laikā izcīnīja valsts neatkarību. Taču tai vairs nebija lemts ilgi pastāvēt.

Astoņas dienas pēc Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas, Latvijas robežu pārgāja PSRS karaspēks. Jau 1939. gada septembrī bija sācies Otrais Pasaules karš, Vācijas un Padomju savienības spēkiem iebrūkot Polijā. Tagad tika realizēta arī pārējo ar Molotova-Ribentropa paktu PSRS piešķiro teritoriju ieņemšana. Joprojām daudz apspriests, gan atbalstīts, gan kritizēts ir Kārļa Ulmaņa lēmums nepretoties iebrukumam. No vienas puses tādējādi vairums iedzīvotāju tobrīd tika pasargāt no asinsizliešanas. No otras puses, tike uzskatīts, ka, ja tiktu izteikts kaut diplomātisks protests, vismaz pārējā Eiropa zinātu, ka nenotiek labprātīga pievienošanās  Padomju savienībai. Lai nu kā, vēstures procesi šajā visai Eiropai smagajā laikā bija nepielūdzami.

Mūsdienās vēstures pētniecībā aktualitāti ir ieguvusi interpretācija, ka Pirmais Pasaules karš un Otrais Pasaules karš drīzāk uzskatāmi nevis par diviem dažādiem, bet vienu militāru konfliktu ar pāris desmitgažu pārtraukumu. Pirmā Pasaules kara noslēgumā tika pieņemti starptautiski lēmumi, kas Vāciju atstāja neapmierinātu. Vācijai un tās sabiedrotajām valstīm bija jāuzņemas atbildība par visiem kara laikā izraisītajiem postījumiem. Uzvarētājvalstis pieprasīja ievērojamu summu atmaksāšanu, atteikšanos no vairākām teritorijam un bruņojuma apmēru samazināšanu. Neapmierinātības un pāridarījuma sajūtas pāriešana aktīva konflikta stadijā bija tikai laika jautājums. Līdz ar to, ja tiek uzskatīts, ka Pirmo Pasaules karu bija iespējams novērst, Otrais bija neizbēgams.

Trīs dienas pēc tam, kad Padomju vara bija šķērsojusi Latvijas robežu, 20. jūnijā, tika nodibināta jauna valsts valdība Augusta Kirhenšteina vadībā. Drīz vien sākās vairuma sabiedrisko un politisko organizāciju likvidācija. Jūlija beigās tika uzsākta arī zemes īpašumu atsavināšana un lielāko uzņēmumu nacionalizācija.[2] Pavisam oficiāli inkorporēta PSRS sastāvā Latvija tika 1940. gada 5. augustā, kad Maskavā PSRS Augstākajā padomē jaunās valdības iekšlietu ministrs Vilis Lācis nolasīja lūgumu par Latvijas uzņemšanu savienībā.

Valsts mērogā notiekoši procesi atbalsojās arī vietējā līmeniī. 1940. gada jūlijā Dobelē tika nodibināta pagaidu Latvijas Komunistiskās partijas komiteja. To vadīja 20. gadsimta 30. gados pilsētas galvas amatu ieņēmušais Kārlis Verners. Komiteja tikai izvietota Latviešu biedrības namā.[3] Neilgi pēc tam K. Verners u.c. personas tika pilnvarotas pārņemt Latviešu biedrību, tās namu un mantas. Gada gaitā tika pārkārtotas visu lielāko Dobeles biedrību valdes.

Strauji tika izvērstas dažās politiskas aktivitātes. Prese vēsta, ka 12. jūlijā no Rīgas ieradusies “Centrālkomitejas propagandistu grupa”, kas noturējusi mītiņu pilsdrupās. Uzrunās tika godināti 1905. gada revolūcijas dalībnieki un Sarkanā armija, izklāstītas “latviešu tautas ciešanas” pēc 1934. gada 15. maija.[4] Arī Tirgus laukums kļuva par regulāru politisku manifestāciju un sapulču norises vietu. Padomju gados šī kļuva par galveno Tirgus laukuma funkciju, tirdzniecībai tas vairs netika izmantots.

Jūlijā ar V. Lāča lēmumu tika atcelta Dobeles pilsētas pašvaldība, ieceļot jaunus valdes locekļus. Par pilsētas vecāko iecelts K. Verners. Amatu nesaglabāja neviens no iepriekšējā valdes sastāva dalībniekiem.[5]
19. augustā Dobelē tika nodibināta arī jauniešu organizācija – Komunistiskās jaunatnes savienība.[6] Rudenī, sākoties mācību gadam, dažādi propagandas pasākumi aktīvi tika izvērsti arī skolās.
 
1940. gadā Dobeles ielas vairākkārt piedzīvoja nosaukumu maiņu. Vispirms jūnija sākumā, vēl K. Ulmaņa režīma laikā, Lielā iela kļuva par Brīvības ielu, Pasta iela par Viestura ielu, Lejas iela par Valdemāra ielu un Bīlasta iela par Kr. Barona ielu.[7] Pēc PSRS spēku ienākšanas vairākas Dobeles ielas tika pārdēvētas atbilstoši jaunajām ideoloģiskajām nostādnēm. 1940. gada augustā pirmā tika pārdēvēta Baznīcas iela, kļūstot par P. Stučkas ielu.[8] 1948. gadā Skolas iela kļuva par Komjaunatnes ielu, bet Meža prospekts par I. Sudmaļa ielu.

Lai gan par kolektīvo saimniecību veidošanas intensīvāko periodu uzskata šīs desmitgades beigas, jaunu saimniecības un ražošanas principu ieviešana tika sākta arī jau drīz pēc valsts okupācijas. 1941. gada pavasarī Dobeles apkārtnē uzsāka MTS jeb Mašīnu un traktoru stacijas ierīkošanu.[9] Šajā gadā tika ieviestas arī obligātās nodevas no iegūtajiem lauksaimniecības produktiem.

1941. gada 14. jūnijā notika pirmā Latvijas un citu ieņemto teritoriju iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS austrumu reģioniem. No Latvijas tika izvesti vairāk kā 15 000 cilvēku. Deportācijas bija jāveic pēc iespējas neuzkrītoši.  Šajās pašās dienās Rīgā ar vērienu tika rīkots  pirmais LPSR Rakstnieku savienības kongress, kura norisi plaši atspoguļoja prese, tādējadi “neatstājot vietu” citām iespējamām ziņām par notiekošo. Rakstnieku savienība bija 1940. gada beigās dibināta organizācija, kas apvienoja Latvijas teritorijā profesionāli ar rakstniecību nodarbojošās personas. Organizācija kontrolēja plānu izpildi, literāro darbu kvalitāti un tematikas atbilstību Padomju ideoloģijai. Līdzīgās savienībās profesionālā darbība tika organizēta arī citu profesiju pārstāvjiem.

Drīz vien Vācijas un PSRS labās attiecības izrādījās tikai ārēja fasāde. 1941. gada 22. jūnija rītā vācu aviācijas uzbrukumi sasniedza PSRS nesen paplašināto robežu - Latvijas rietumdaļu. Iebrukums virzījās strauji, nesastopot lielu pretestību. 1. jūlijā jau tika ieņemta Rīga. 8. jūlijā vācu spēku pakļautībā nonāca visa Latvijas teritorija.[10]
Jaunais režīms ieviesa pārmaiņas valsts teritoriālajā iedalījumā. Teritorija tika sadalīta piecos novada komisariātos – Liepājas, Jelgavas, Valmieras un Daugavpils. Novadi savukārt dalījās apriņķos un apriņķi pagastos. Dobeles apriņķis līdz 1950. gadam iekļāvās Jelgavas novadā.

Vācija Otrā Pasaules kara laikā sabiedrības atmiņās visciešāk saistās ar holokaustu – ebreju u.c. minoritāšu sistemātisku iznīcināšanu. Tas nepagāja garām arī Dobeles iedzīvotājiem. Ebreju kopiena, lai gan neliela, pilsētā 20. gadsimta sākumā bija visai aktīva. Ebrejiem piederēja vairāki tirdzniecības uzņēmumi pilsētas centrā. Kopš 1904. gada Uzvaras ielā, aptuveni tagadējā viesnīcas teritorijā, darbojās arī sinagoga. Jau drīz pēc vācu okupācijas sākuma tika uzsākta ebreju izolācija no pārējās sabiedrības. 4. jūlijā tika izdota pavēle “ne vēlāk kā līdz 1941. gada 5. jūlijam plkst. 24.00” pamest pilsētas centru un citus dzīvojamos rajonus, un turpmāk apmesties speciāli ierīkotā teritorijā tagadējā Dzirnavu ielā.

Dobelnieks, fotogrāfs Gunārs Brikmanis (1931-2011) bijis aculiecinieks tam, kā 1941. gada vasarā vācu karavīri aizdedzināja sinagogu. Tas noticis kādā tirgus dienā, kad netālais Tirgus laukums bijis pilns ar ļaudīm. Drīz vien pēc tam nojaukti palikušie mūri. Cita informācija liecina, ka ebreju iznīcināšana uzsākta Lielbērzes un Pakaišu mežos tieši nākamajā dienā pēc singaogas dedzināšanas.[11] Pēc G. Brikmaņa atmiņām, laikā no 1941. līdz 1944. gadam iznīcināta visa Dobeles ebreju kopiena.[12]

Daudzi noteikti ir dzirdējuši par Žani Lipki (1900-1987) -  vīru, kas plašāk pazīstams ar to, ka pašaizliedzīgi palīdzējis vācu režīma apdraudētajām personām. Taču, iespējams, dobelniekiem mazāk zināms varētu būt fakts, ka Ž. Lipke darbojies arī tepat Dobeles apkaimē. Vispirms Lipke ebrejus slēpis vairākās vietās Rīgā. Ar laiku šīs patveršanās vietas kļuva nedrošas. Lipke bija iepazinies ar dobelniekiem Frici un Žani Rozentāliem un Jāni Unduli, kuri piekrita palīdzēt cilvēku glābšanā. 1943. gadā 10. maijā pirmie Ž. Lipkes slēptie ebreji tika nogādāti no Dobeles netālajā Annasmuižā, kas piederēja Ž. Rozentālam. Kā slēptuvi izmantoja arī F. Rozentāla māju “Miltiņi”. Lipkem atbalstu sniedza arī Dobeles pagasta vecākais Vilis Bīnenfelds, organizējot slēptuves vēl citās mājās Dobeles apkārtnē.[13]

1944. gadā Otrā Pasaules kara gaita bija pavērsusies par labu Padomju Savienībai. Sākās Padomju armijas virzība uz rietumiem, un līdz 1945. gadam pakāpeniski tika ieņemta arī Baltijas teritorija. Oficiāli karadarbība Latvijas teritorijā tika izbeigta ar Vācijas kapitulāciju 1945. gada 8. maijā. Arī tagadējā Dobeles novada teritorija piedzīvoja kauju smagumu, liels daudzums māju un saimniecības zemju tika izpostītas. Dobele Padomju savienības atkārtotā pakļautībā nonāca 1944. gada 1. augustā. [14]

Padomju Savienības atkārtotā ienākšana Latvijas teritorijā izraisīja aktīvu pretošanās kustību. Tiek lēsts, ka nacionālo partizānu jeb mežabrāļu kustībā Latvijā kopumā iesaistījās ap 13 000 cilvēku.[15] Sākt “nelegālu dzīvi” slēptuvēs mežos cilvēki izlēma, vairoties no Padomju režīma represijām, mobilizācijas armijā un cerot sagaidīt drīzas kara beigas. Daudzus nacionālos partizānus vadīja pārliecība, ka rietumvalstis sniegs palīdzību Latvijai, un būs iespējams atgūt valsts brīvību. Zemgalē lielākā nacionālo partizānu mītnes vieta bija kādreizējā Dobeles rajona Īles pagastā. Slēptuvē kopīgi darbojās 24 latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni. Visplašāk šī vieta pazīstama ar 1949. gada 17. martā notikušo partizānu un NKVD pulka kauju, kurā sešu stundu garumā mežabrāļi turējās pretī lielam pārspēkam.
Tomēr nacionālo partizānu un to atbalstītāju lolotās cerības neattaisnojās. Padomju vara Baltijā atkal nostiprinājās un turpināja iesākto lauksaimniecības, ražošanas un citu dzīves jomu pārkārtošanu pēc saviem principiem. Viens no svarīgākajiem uzstādījumiem bija kopīpašums, kopīgu saimniecību veidošana. 1946. gada novembrī toreizējā Šķibes pagasta teritorijā tika nodibināts Latvijā pirmais lauksaimniecības artelis – “Nākotne”.[16] Lauksaimniecības arteļi paredzēja kopīgu zemi un ražošanas pamatlīdzekļus (darbam nepieciešamie lopi, tehnika u.c. iekārtas), bet deva iespēju paturēt dzīvojamās mājas personīgā īpašumā.

1949. gada 25. martā atkārtoti tika veiktas masveida iedzīvotāju deportācijas no Padomju Savienības ieņemtajiem reģioniem. Šoreiz represijas bija vēl plašākas – no Latvijas izsūtīti tika vairāk kā 42 000 cilvēku. Atšķirībā no 1941. gada, izsūtītajām ģimenēm bija atļauts palikt kopā, ģimenes locekļi vairs netika izšķirti.

Atkārtotās deportācijas galvenokārt tika veiktas, lai atvieglotu kolektiviāzijas sistēmas ieviešanu ieņemtajās teritorijās. Tika izsūtīti turīgāko saimniecību īpašnieki, krietni tika samazināts arī iedzīvotāju sniegtais atbalsts nacionālo partizānu kustībai. Kolhozu dibināšanas tempi strauji pieauga – 1948. gada beigās šajā saimniecības formā bija iesaistīti aptveni 10% no visām Latvijas saimniecībām, 1949. gada maijā šis skaitlis bija sasniedzis 71%.[17]

20. gadsimta 40. gadu prese liecina, ka šajā desmitgadē Dobeles pilsētā, līdzīgi kā visā Latvijā, gan visas pašvaldību, gan valsts iestāžu pūles galvenokārt tika vērstas uz saimniecības jautājumu risināšanu. Tomēr arī kultūras un izglītības jomas netika pilnībā atstātas novārtā. Arī tās bija svarīgi instrumenti jaunās varas un ideoloģijas nostiprināšanā.

Dobeles skolas kara gados darbojās pavisam apgrūtinātos apstākļos. 1943. gadā vācu armijas vajadzībām tagadējās Dobeles Valsts ģimnāzijas telpās tika ierīkota medikamentu glabātuve. Tobrīd ēkā darbojās Dobeles septiņgadīgā pamatskola, kurai nācās meklēt citu darbības vietu. Klases tika izvietotas pa visu pilsētu, stundas notika gan tagadējā kultūras nama ēkā, gan trīsstāvu namā Viestura ielā 1 un citviet. 1944. gadā, vācu armijai atkāpjoties, pavisam jaunā un par gaismas pili dēvētā skolas ēka Dzirnavu ielā tika nodedzināta. Lai gan jautājums par telpu atrašanu pilsētas izglītības iestādēm 20. gadsimta 40. gados pilsētā bija ārkārtīgi problemātisks, pēc Otrā Pasaules kara tika veidotas arī jaunas skolas. 1949. gadā tika dibināta Dobeles 2. vidusskola, kas sākotnēji atradās Viestura ielā 1.[18]

Šim laika posmam izteikti raksturīgas bija arī denunciācijas – visbiežāk nepamatota cilvēku vainošana visdažādākajās darbībās, kas tika uzskatītas par pretvalstiskām vai kā citādi kaitīgām. Aplūkojot 20. gadsimta 40. gadu presi, redzams, ka apsūdzības tika paustas arī pavisam publiski. Visbiežāk presē pārmetumus saņēmuši Dobeles MTS darbinieki, kas atsevišķos gadījumos nerūpējoties par tehnikas uzturēšanu labā stāvoklī un nesniedzot nepieciešamo palīdzību citiem pagastiem. Kolektīvā pārāk bieži tiekot svinētas “dzimšanas dienas”, domājams, ar visām no tā izrietošajām sekām. Pārmetumi mijās ar uzslavām, ziņojot par veiksmīgu ražošanas plānu izpildi. Arī citās lauksaimniecības organizācijās ar preses starpniecību pauda aizdomas par darbiniekiem, kuri neesot pietiekami aktīvi, par “pretvalstiskiem elementiem” dēvēti darbinieki, kuri it kā speciāli pievedot mitru labību, lai traucētu darbu. Kritizēta tika arī Dobeles pilsētas izpildkomiteja, kas 1947. gadā neesot likusies ne zinis par to, ka pilsētas vidusskolai trūkstot telpu.[19] Neuzticība jaunajam režīmam un tā mērķiem tika saskatīta it visur.

20. gadsimta 40. gadi ir laiks, kas visas valsts vēsturē atstājis neizdzēšamas pēdas. Cilvēkiem bija jāmācās “dzīvot no jauna”, pielāgoties jaunajai sistēmai un svešajiem noteikumiem, lai izdzīvotu. Lielai sabiedrības daļai šis periods joprojām saistās ar personīgām un sāpīgām atmiņām. Domājams, ka visai pamatoti šo laiku uzskatīt arī par smagāko desmitgadi Dobeles pilsētas dzīvē, gan sociālajā, gan ekonomiskajā jomā. Taču, lai gan palēninātā tempā, dzīve turpināja ritēt uz priekšu.

Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma

[1] Vienota sabiedriska dzīve Dobelē. Zemgales Balss, 1940, Nr. 106.

[2] Bleiere, D., u.c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 218. lpp.

[3] Latvijas Komunistu partijas komiteja Dobelē. Zemgales Balss, 1940, Nr. 147.

[4] Lieli tautas svētki Dobelē. Zemgales Balss, 1940, Nr. 156.

[5] Pārmaiņas Dobeles pašvaldībā. Zemgales Balss, 1940, Nr. 174.

[6] Provinces rajonos. Jaunais Komunārs, 1940, Nr. 18.

[7] Dobeles pilsētas vecākā paziņojums. Zemgales Balss, 1940, Nr. 124.

[8] Dobeles pilsētas valdes paziņojums. Valdības Vēstnesis, 1940, Nr. 193.

[9] Pienāk traktoru sūtījumi. Brīvais Zemnieks, 1941, Nr. 61.

[10] Bleiere, D., u.c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 232. lpp.

[11] Bogdanova, R., Ivanova, I., Suhare, R. Ebreju iznīcināšana Kurzemē un Zemgalē. Grām: Barkahans, M. (red.) Ebreju iznīcināšana Latvijā, 1941.-1945 : lekciju cikls. Rīga, Biedrība “Šamir”, 2008. 110. lpp.

[12] Brikmanis, G. Noklusēta Dobeles vēstures lappuse. Zemgale, 1990, Nr. 45. 3. lpp.

[13] Slēptuves. Žaņa Lipkes memoriāls. [tiešsaiste]
Pieejams: http://www.lipke.lv/lv/zanis-lipke/sleptuves  [aplūkots 19.06.2018.]

[14] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959. 28. lpp.

[15] Dreimane, I. Latvijas sievietes – nacionālās partizānes un nelegālistes 20. gadsimta 40. – 50. gados. Grām: Reinsone, S. Meža meitas. Rīga: Dienas Grāmata, 2015. 323. lpp.

[16] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959. 28. lpp.

[17] Bleiere, D. Kolhozi Latvijā 1949. -1953. LVIŽ, 1999, Nr. 4. 107. lpp.

[18] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959. 36. lpp.

[19] Laikā un labi sagatavot skolas jaunam mācību gadam. Zemgales Komunists, 1947, 15. jūlijs.