Dobele
1930. - 1940. gads

20. gadsimta 30. gadi daudzu priekšstatos par Latvijas vēsturi joprojām saglabājušies kā “zelta laiks”, kad valsts bija neatkarīga un labklājība gāja tikai augšup. Tik tiešām, šis laika posms Latvijas vēsturē savā ziņā bija unikāls. Tas saistās ar Latvijā iepriekš nepieredzētām pārmaiņām valsts pārvaldē, kas ietekmēja visas sabiedrības dzīves jomas.
1930. gadā Latvijas valdība pieņēma jaunu likumu par pilsētu pašvaldību darbības regulējumu. Likums paredzēja, ka pilsētas pašvaldība sastāv no domes, valdes un revīzijas komisijas. Valdei bija jāsastāv no vismaz trim domniekiem. Visās Latvijas pilsētās vēlēšanām bija jānotiek vienlaicīgi.[1] Dobeles pilsētas pašvaldības piektās domes vēlēšanas 1931. gada martā bija pirmās, kas noritēja pēc jaunpieņemtā likuma. Tās bija arī pēdējās, kas norisinājās šajā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas posmā.

Šīs vēlēšanas guva plašu rezonansi vietējā laikrakstā “Dobeles Balss”. Laikrakstā tika apcerēts neierasti lielais kandidātu skaits (64), spriežot par kandidātu motivāciju dalībai vēlēšanās. Izteiktas aizdomas, ka daļa kandidātu varētu būt pieteikušies savtīgu nodomu - godkārības un mantkārības vadīti, vai pieteikušies tāpēc, ka kandidē arī draugi, paziņas vai ienaidnieki, kurus vēlas pārspēt. Laikraksts kritizēja arī atsevišķus “pašvaldības veterānus” – domniekus, kas ilgstoši ieņēma amatus pašvaldībā, pēc laikraksta veidotāju domām nedodot iespēju sevi pierādīt jauniem kandidātiem. Laikraksta veidotāji norāda, ka salīdzinājumā ar agrākiem laikiem, kandidāti vairāk pievēršas aģitācijai, citu kandidātu nomelnošanai, nevis darbojs pilsētas interešu labā.

Vēlēšanu rezultātā domē iekļuva 17 no 64 kandidātiem. Šis bija pirmais pilsētas domes sastāvs, kurā politisko spēku sadalījums vairs nebija vienmērīgs – pārākumu guva kreisi noskaņotie spēki. Strādnieku saraksts guva vislielāko pārsvaru ar septiņiem domē ievēlētiem pārstāvjiem.[2]

Nosliece par labu kreisajiem politiskajiem spēkiem 1931. gada vēlēšanās bija izplatīta tendence vairākās Latvijas pilsētās, ne tikai Dobelē. Kreiso spēku vadītāji izvērsa iedarbīgu aģitāciju, ekonomisku grūtību apstākļos izmantodami sociālās un minoritāšu aizstāvības saukļus. Šie spēki iedzīvotājiem šķita vienotāki un disciplinētāki nekā to pretinieki.[3]

Ar strādnieku atbalstu par pilsētas galvu kļuva Dobeles pagastā dzimušais Kārlis Verners, domnieks kopš 1928. gada. Jaunībā bijis 1095. gada revolūcijas atbalstītājs, Dobeles pagrīdes sociāldemokrātiskā pulciņa “Uzvara” dalībnieks. Vairākus gadus pavadījis Padomju Krievijā, pēc atgriešanās Latvijā vairākus mēnešus bijis Rīgas Centrālcietumā kā “valsts iekārtai naidīgu organizāciju aktīvs dalībnieks”. Arī pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanas nokļuvis apcietinājumā, taču 1934. gada jūlijā vairāki ievērojami Dobeles namīpašnieki, tirgotāji, arī toreizējais Dobeles latviešu draudzes mācītājs, vērsušies pie Politiskās Pārvaldes priekšnieka ar rakstisku lūgumu atbrīvot K. Verneru. Lūgumā minēts, ka laikā, kad K. Verners ieņēma pilsētas galvas amatu, viņš “strādāja saskaņā ar pārējiem pilsoņiem un centās nostādīt pilsētas saimniecību iespējami labā stāvoklī”.[4] Nekādas politiskas tendences K. Verners sabiedriskajā darbā neesot izrādījis. Acīmredzot, K. Verners ar savu darbību pašpārvaldē tiešām bija iemantojis pilsētnieku uzticību un cieņu, par spīti neglaimojošajai pagātnei. Vēlākos gados, nodibinoties Padomju varai Latvijā, K. Verners bija Dobeles pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.

Vienas konkrētas politisko spēku grupas izvirzīšanās par dominējošo tomēr bija radījusi šaubas vismaz daļā pilsētas iedzīvotāju. Piemēram, pilsētas tipogrāfijas īpašnieks Fricis Ledainis 1931. gada izdevumā “Dobeles vadonis tūristiem” izteicis cerību, ka arī turpmāk ievēlētās pašvaldības darbinieki nekalpos partijām, bet pašvaldības, tautas un valsts intereses nostādīs priekšplānā.

Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā dibinātajā autoritārisma iekārtā tika pārtraukta Latvijas Saeimas darbība, un līdz ar to arī līdzšinējais pilsētu pašpārvalžu darbs tika izbeigts. Turpmāk pilsētas galvu iecēla nevis domnieki, bet iekšlietu ministrs. Līdz ar to pieauga pilsētas galvas ietekme un loma pilsētas pārvaldē, veidojās uz vienas personas vadību balstīta sistēma.

1934. gadā darbu pārtrauca arī abi Dobeles pilsētas laikraksti. “Dobeles Vēstneša” pēdējais numurs iznāca 10. maijā, bet “Dobeles Balss” 31. decembrī.

Autoritārisma režīmu parādīšanās 20. gadsimta 30. gados visā Eiropā bija izplatīta tendence. Vienpersoniskas diktatūras zināmākie piemēri no šī laika ir Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Taču autoritāra valsts iekārta nodibinājās arī Itālijā, Ungārijā, Spānijā, Turcijā, Portugālē, Polijā, Lietuvā, Igaunijā un vēl daudzās citās Eiropas valstīs. Līdz Pirmajam Pasaules karam Eiropu pārvaldīja impērijas. Kara izskaņā daudzas tautas bija cīnījušās, lai izveidotu savas, neatkarīgas un demokrātiskas valstis. Kas lika visām šīm valstīm vien dažus gadus vēlāk atgriezties pie vienpersoniskā varas modeļa?

Pirmkārt, trūka demokrātijas pieredzes. Lai veidotu šādu valsts pārvaldi, bija nepieciešama attiecīga izglītība un pieredze, kas lielākajai daļai tobrīd trūka. Strīdi atšķirīgu politisko grupējumu starpā kavēja lēmumu pieņemšanas procesu. Turpretim viens tautas vadītājs joprojām raisīja uzticību un drošības sajūtu. Karš bija radījis smagus saimnieciskos apstākļus, un tauta uz šiem vienpersoniskās varas turētājiem raudzījās ar cerību, ka tie spēs ātri atjaunot valsts labklājību.

Tāpat autoritāra režīma nodibināšana vienā valstī vismaz daļēji sekmēja līdzīgu ideju nostiprināšanos kaimiņvalstīs. Redzot, ka aiz robežas vara sāk koncentrēties vienas personas rokās, arī pašiem nācās domāt par savu drošību un rīcību gadījumā, ja autoritārā kaimiņvalsts izlemtu paplašināt savas robežas.
Interesanti, ka no tiesiskā viedokļa Kārļa Ulmaņa režīms Eiropā bija uzskatāms par visstingrāko.[5] Tas bija vienīgais, kurā nedarbojās ne valdoša partija, ne pastāvēja valsts Satversme jeb pamatlikums. Dažās Eiropas valstīs joprojām saglabājās minimāla partiju opozīcija, pastāvēja konstitūcija un citi minimāli demokrātijas elementi. Latvijā visas lēmumu pieņemšanas tiesības pilnībā koncentrējās tikai vienas personas rokās. Taču, pretēji citām Eiropas valstīm, šis režīms neizraisīja asinsizliešanu.

1934. gada jūnijā par Dobeles pilsētas galvu pēc iekšlietu ministra lēmuma tika iecelts Rīgā dzimušais Dobeles “Vanaga” aptiekas īpašnieks un provizors Ernests Vanags. Pilsētas galvas biedra amatu piešķīra pilsētā pazīstamajam fotogrāfam un sabiedriskajam darbiniekam Fricim Kalniņam. Pirmā jaunās iekārtas Dobeles pašpārvaldes sēde norisinājās 1934. gada 21. jūnijā. Tajā tika veikta pienākumu sadale. E. Vanaga – pilsētas galvas – pārraudzībā bija visdažādākie saimnieciska rakstura jautājumi. F. Kalniņš atbildēja par finansēm, uzņemoties tiešos pilsētas kasiera pienākumus, atbildēja par pilsētas elektrības tīklu un strāvas sadali. Trešais valdes loceklis Arveds Ulms bija atbildīgs par pilsētas īpašumiem, lopkautuvēm, tirgu, nespējnieku patversmi, būvniecību, satiksmes ceļiem un sanitārajām lietām.

Drīz vien E. Vanags atteicās no pilsētas galvas amata, jo aizņemtības dēļ, strādājot savā veikalā, nevarēja pilnvērtīgi piedalīties pašvaldības darbā. Par aiziešanu no amata E. Vanags izšķīries arī tāpēc, ka atalgojums pārvaldē bijis visai zems, daudz izdevīgāk bija nodarboties ar tirdzniecību. Sabiedrībā radies sašutums, jo E. Vanags bijis plašās aprindās cienīts un iemīļots, būdams inteliģents un lietišķs. Ievērojot pilsētnieku noskaņojumu, E. Vanags tomēr mainīja lēmumu atteikties no pilsētas galvas pienākumiem, un saglabāja amatu līdz 1938. gadam.

Pēdējais pirms Otrā Pasaules kara pilsētas galvas amatu 1938. gadā ieņēma Dobeles pilsētas ģimnāzijas direktors Jānis Jirgens, kurš, atšķirībā no agrāk pieņemtā pienākumu sadalījuma, uzņēmās pārraudzību pār visām pilsētas saimnieciskajām nozarēm. Pilsētas galvas biedra un valdes locekļa amatus saglabāja F. Kalniņš un Arveds Ulms.
20. gadsimta 30. gadu sākumā svarīgākais jautājums pilsētas sabiedriskās dzīves dienaskārtībā bija Tautas nama (tagadējais Dobeles kultūras nams) celtniecība. Sākotnēji bija vairāki viedokļi par to, kur nams būtu jāceļ. Viena versija bija Baznīcas ielas mala, otrs priekšlikums – “dārza vidū uzkalniņā”.[6] Nav norādīts, kur atradies šis iecerētais uzkalniņš, bet domājams, ka tas būtu bijis turpat Baznīcas ielas apkaimē.

Idejas izstrādātājiem šķitis svarīgi, lai sabiedrībai būtu iespēja izteikt savu viedokli ar celtniecību saistītos jautājumos. E. Francmanis laikrakstā “Dobeles Vēstnesis” rakstījis: “Tautas namam jātop par Dobeles un apkārtnes kulturālās dzīves centru, viņa būvē izpaudīsies Dobeles sabiedrības griba radīt šim mērķim atbilstošu celtni, ap viņa ideju saslēgušās vienā vienotā organizācijā gandrīz visas Dobeles pilsētas un Dobeles pagasta biedrības no sienas līdz sienai un Dobeles tautas nams nav uzceļams bez visplašākā sabiedrības atbalsta.”[7]

Arhitekts Pauls Kundziņš bija iecerējis ēku izvietot gar ielas malu un būvēt to trīs stāvos. Pirmajā stāvā bija paredzētas telpas veikaliem, tādējādi padarot ēkas celtniecību un uzturēšanu rentablāku. Otrs variants bija būvēt namu tālāk no ielas malas, veidot to tikai viena stāvā augstumā un bez telpām komercdarbībai. Pirmais variants tika vērtēts kā praktiskāks, otrs kā vizuāli pievilcīgāks.[8]

Ēkas būvniecība tika uzsākta 1933. gadā, un tā turpinājās līdz 1939. gadam. Desmitgades laikā tās nosaukums vairākkārt tika mainīts – Tautas nams, Tautas Savienības nams, Latviešu biedrības nams, Aizsargu nams.[9] 1939. gada 24. septembrī nams tika svinīgi atklāts.

Līdz ar biedrības nama celtniecību notika pārmaiņas vairāku Dobeles biedrību struktūrā. Tika uzskatīts, ka nepieciešamo finansiālo līdzekļu vākšana būtu vieglāka, biedrībām darbojoties kopīgi. 1936. gada novembrī Dobeles Saviesīgā biedrība, kas līdz tam brīdim bija vadošā pilsētas kultūras dzīves organizētāja, pieņēma lēmumu apvienoties ar Dobeles Latviešu biedrību.[10] Biedrību apvienošanās rosināja arī ideju par dramatisko trupu apvienošanu kopīgā Dobeles teātrī.[11]

Vienlaicīgi ar Biedrības nama beidzamajiem celtniecības posmiem pilsētā tika uzsākts vēl viens apjomīgs būvniecības projekts. 1938. gada martā pilsētas pašvaldība saņēma atļauju uzsākt jaunas pamatskolas ēkas celtniecību pēc arhitekta Indriķa Blankenburga plāna. Tika apgalvots, ka tā būs staltākā un lielākā celtne Dobelē.[12] Ēkas pamatakmens likts 1938. gada 12. jūnijā. Mūsdienās šajā ēkā darbojas Dobeles Valsts ģimnāzija.

Turpinājās darbs arī pie jau iepriekšējā desmitgadē iecerētā pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem. 1935. gada februārī Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komiteja izsludināja konkursu pieminekļa projektam. Maijā tika pieņemts tēlnieka Kārļa Zemdegas (1894-1963) izstrādātais mets. Sākotnējais pieminekļa izgatavošanas termiņš bija 1937. gads, taču dažādas izmaiņas projektā paildzināja tā izpildi.

Arī par pieminekļa atrašanās vietu sākotnēji nebija vienota viedokļa. Vispirms tika spriests par Baznīcas ielu, taču šis variants atmests, jo baznīcas ēka aizēnošot pieminekli, un tas apkārtnē neizcelsies. Pēc tam tika nolemts pieminekli novietot Vienības laukumā Brīvības ielā (tag. Brāļu kapu teritorija).

1935. gada 4. augustā Dobeles novada dziesmu svētku laikā Vienības laukumā tika ielikts pieminekļa pamatakmens. Svinīgajā brīdī piedalījās finansu ministrs un Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komitejas goda priekšsēdētājs L. Ēķis, satiksmes ministrs B. Einbergs, pārstāvji no 3. Jelgavas, 8. Daugavpils un 11. Dobeles kājnieku pulkiem.[13]
Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa svinīga atklāšana notika 1940. gada 9. jūnijā. Lai gan šī diena Dobelē tika aizvadīta svinīgā gaisotnē, tā laika notikumi Eiropā un Latvijas valsts tuvākā nākotne šim notikumam ir piešķīrusi dziļi simbolisku noskaņu. Kopš 1939. gada septembra Eiropa, neņemot vērā Pirmā Pasaules kara pieredzi, atkal bija nostājusies uz kara takas. Tikai astoņas dienas pēc Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas Latvijas robežu pārgāja PSRS karaspēks.

Svinīgajā pasākumā pieminekli kara ministra ģenerāļa K. Berķa vārdā atklāja ģenerālis H. Buks, un to iesvētīja armijas mācītājs P. Apkalns. Pēc atklāšanas laukumā norisinājās svētku parāde, kurā piedalījās armijas daļas, aizsargi, mazpulki, skolu jaunatne, ugunsdzēsēji un citas Dobeles biedrības. Vakarā svētkiem par godu izskanēja koncerts, tika lasīts referāts par Dobeles atbrīvošanu 1919. gadā un izrādīta Raiņa luga “Krauklītis”. Pēc oficiālās daļas bija paredzēts svētku turpinājums Dobeles pilsdrupās.[14]

1936. gadā, visticamāk K. Ulmaņa režīma nacionālās politikas ietekmē, Dobeles vadītāju dienaskārtībā nonāca vēstures pētīšanas jautājums. Šī gada 14. janvārī pēc valsts vadītāja lēmuma jau bija nodibināts Latvijas vēstures institūts, kura uzdevums bija “latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”.[15] 1936. gada 14. janvāris tiek dēvēts par īpaši svarīgu punktu Latvijas vēstures zinātnes attīstībā, kad vēsture kļuva par valsts atzītu un nozīmīgu izpētes nozari.[16] Vēsturei tika ierādīta īpaša loma valstiskuma un nacionālās apziņas stiprināšanā.

Jūnijā Dobeles valdes struktūrā tika nodibināta jauna vienība – Dobeles un apkārtnes vēstures pētīšanas komiteja. Tās direktors bija pilsētas ģimnāzijas direktors J. Jirgens. Pirmās tēmas, kuras grasījās pētīt, bija 1905. gada revolūcija, vācu okupācijas posms Pirmajā Pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņas, jo daudzi pilsētas iedzīvotāji šos laikus bija piedzīvojuši un varēja sniegt informāciju. Vienlaicīgi Jirgena vadībā bija plānots dibināt arī muzeju.[17] Nepieciešamību pēc senlietu apzināšanas un sabiedrības informēšanas ilustrē kāds atgadījums Dobeles tirgū, kas 1938. gadā aprakstīts laikrakstā “Zemgales Balss”: “Kāda lauku māte pārdeva olas, kas bija ietītas kādas ļoti senas latviešu valodā iespiestas garīga satura grāmatas lapās. Pircējs, pārnesis olas līdz ar ietinamo mājās, bija pārsteigts un lapas savāca. Tās ļoti labi uzglabājušās, kas liecina, ka visa grāmata bijusi labi uzglabājusies. Iegūtās lapas nodotas Zemgales muzejam, taču tām nav tās vērtības, kāda būtu visai grāmatai.”[18]
 
Kopumā 20. gadsimta 30. gadi Dobelē no saimnieciskā viedokļa tik tiešām bija viens no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem periodiem. Iedzīvotāju labklājība, salīdzinot ar laiku uzreiz pēc Pirmā Pasaules kara, bija strauji augusi. Statistika liecina, ka 1938. gadā pilsētā bijuši 88 tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi.[19] Vairākos Tirgus laukuma namos atradās arī sarīkojumu zāles, kur regulāri notika balles un citi saviesīgi pasākumi. Pilsētas centrā cita citai blakus viesus uzņēma viesnīcas. Tirgus laukumā 4 atradās Teodora Bētiņa “Kurzemes viesnīca”, viena no tolaik populārākajām iestādēm. Savukārt Zaļajā ielā 1 atradās Natālijai Rūdolfs piederošā “Rīgas viesnīca”, kurā kādu laiku darbojusies arī kino zāle.

Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma

[1] Ozoliņa, Dz. 1918.-1934. gads Latvijas pilsētu pašvaldību dzīvē. LVIŽ, 2001, Nr. 1, 88. lpp.

[2] Stabrovska, M. Dome pilsētā – tas pats, kas Saeima valstī. Zemgale, 1993, 4. lpp.

[3] Ozoliņa, Dz. 1918.-1934. gads Latvijas pilsētu pašvaldību dzīvē. LVIŽ, 2001, Nr. 1, 98. lpp.

[4] Lūgums Politiskās Pāvaldes priekšniekam Fridrihsona kgam Rīgā. 1934. gada jūlijs. Dobeles Novadpētniecības muzeja zinātniskās izpētes materiālu krātuve.

[5] Andersons, E. Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika I. Stokholma: Daugava, 1982. 392. lpp.

[6] Vietējās ziņas. Dobeles Vēstnesis, 1930, Nr. 1, 2. lpp.

[7] Francmanis, E. Dobeles tautas nams. Dobeles Vēstnesis, 1930, Nr. 2, 3. lpp.

[8] Iekšzeme. Jaunais Zemgalietis, 1930, Nr. 20, 3. lpp.

[9] Dirveiks, I. Kultūras nams. Arhitektoniski mākslinieciskā inventerizācija. 2011, 6. lpp.

[10] Dobeles pilsētas valdes lēmumi. Zemgales Balss, 1936, Nr. 280.

[11] Vai Dobelē var būt pastāvīgs teātris? Zemgales Balss, 1938, Nr. 87.

[12] Ziemelis, V. Dobeles novads no tūrisma viedokļa. Dobele: Dobeles pilsētas valdes izdevums, 1939. 18. lpp.

[13] Banziņa, A., Stabrovska, M. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Pieminekļa celšanas vēsture 1924-1940. Dobele, 1996.

[14] Pieminekļa atklāšanas svētku programma. Zemgales Balss, 1940, Nr. 124.

[15] Apskats. LVIŽ, 1937, Nr. 1, 153. lpp.

[16] Graudonis, J. Nozīmīgs notikums Latvijai un Latvijas vēsturniekiem. LVIŽ, 1995, Nr. 4, 5. lpp.

[17] Jaunākās Ziņas, 1936, Nr. 177.

[18] Kā iznīcina kultūras vērtības. Zemgales Balss, 1938, Nr. 87.

[19] Saraksts par Dobeles pilsētas tirdzn-rūpn. uzņēmumiem 1938. gadā. Dobeles Novadpētniecības muzeja zinātniskās izpētes materiālu krātuve.