20. gadsimta 20. gadu sākumā Dobeles iedzīvotāji stāvēja liela izaicinājuma priekšā. Karš bija iztukšojis pilsētu, lielākajai daļai iedzīvotāju dodoties bēgļu gaitās. Apkārtnes teritorijās saimniecība bija izpostīta, dzīve bija jāsāk gandrīz vai no jauna. Par spīti pārdzīvotajam, šis laiks izvērtās par vienu no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem pilsētas vēsturē.
 
Liela loma pilsētas dzīves atjaunošanā bija personībām, kas darbojās Dobeles pašvaldības sastāvā. 1920. gada 11. janvārī notika pirmās pašvaldības vēlēšanas kopš pilsētas tiesību iegūšanas. Par pilsētas galvu tika ievēlēts Jānis Mūrnieks – aktīvs sabiedriskās dzīves veidotājs, kas jau agrāk iesaistījies pašpārvaldes darbībā. Amatu J. Mūrnieks saglabāja arī pēc otrajām domes vēlēšanām 1922. gadā. Domes priekšsēdētāja amatu līdz 1931. gadam ieņēma ārsts Edgars Francmanis. 1922. gada vēlēšanas ievērojamas ar to, ka tajās pirmo reizi kandidēja divas sievietes – Anna Roze un Olga Vēbers.
 
Šajā desmitgadē pilsētas pašvaldības vēlēšanas notika vēl divas reizes – 1925. un 1928. gadā. No 1925. līdz 1928. gadam pilsētas galvas amatu ieņēma namīpašnieks un tirgotājs Kristaps Valdovskis, savukārt 1928. gadā par pilsētas galvu kļuva tirgotājs un pirmā Dobeles trīsstāvu nama (Viestura ielā 1) īpašnieks Eduards Bētiņš.
 
1920. gadā Latvijas valdība realizēja agrāro reformu, kā rezultātā tika sadalītas lielsaimniecību, tai skaitā muižu, zemes. Reformas rezultātā ap 300 zemes gabalu tika piešķirti Dobeles pilsētas iedzīvotājiem. Daļu no pārdalītā nekustamā īpašuma ieguva arī pilsētas pašvaldība, tādējādi rodot iespēju atjaunot agrāk funkcionējošo iestāžu darbību un veidot jaunus saimniecības uzņēmumus. Tomēr jāņem vērā, ka agrārā reforma gan tās ieviešanas laikā, gan mūsdienās tiek pretrunīgi vērtēta. No vienas puses, jaunas iespējas tiek sniegtas gan pašvaldībām, gan privātpersonām, kurām agrāk savas saimniecības nav bijušas. Taču no otras puses, šīs zemes tiek iegūtas uz to agrāko īpašnieku rēķina. Daudzi no šiem cilvēkiem (liela daļa – vācbaltiešu kopienas pārstāvji), kuri juta piederību Baltijai un kuru īpašumi tika atsavināti, izvēlējās 1920. gada rezultātā pamest Latviju.
 
Pašvaldības darbā 20. gadu sākumā primārais bija saimniecības un ekonomikas atjaunošanas jautājums, taču svarīga bija arī izglītība. 1919./1920. mācību gadā tika atjaunota pamatskolas darbība. Tā tika izvietota agrākās Dobeles muižas ēkās, tagadējā rūpnīcas “Spodrība” un Dobeles Valsts ģimnāzijas teritorijā. No Dobeles muižas kompleksa pilsētas un apkārtējo pagastu pašvaldības ieguva arī dzirnavas. Tajās tika izvietots modernizēts aprīkojums, un darbība turpinājās līdz pat 20. gadsimta 40. gadiem. Sākot ar 1958. gadu, Dobeles dzirnavu telpās pakāpeniski ierīkotas rūpnīcas “Spodrība” ražotnes.
 
1920. gadā uzsāktas sarunas arī par vidusskolas izveidošanu. Viens no vadošajiem idejas atbalstītājiem bija E. Francmanis. Viņš arī pildīja skolas ārsta pienākumus. 1922. gada 15. martā starp Dobeles pašvaldību un Izglītības ministriju tika noslēgts līgums par vidusskolas atvēršanu. Oficiālie skolas atklāšanas svētki notika 1922. gada 11. decembrī. Gadu pēc skolas darba uzsākšanas, telpas agrākajās muižas ēkās jau bija kļuvušas par šauru. Vidusskola tika pārcelta uz namu Skolas ielā 2, tagadējo Dobeles mūzikas skolu. Taču arī jaunajā atrašanās vietā skolas vajadzībām nebija pieejama pietiekami liela platība. Ēkā Skolas ielā 2 klases tikai izvietotas tikai pirmajā stāvā. Otrajā stāvā darbojās Dobeles policijas iecirknis. Interesanti, kādu ietekmi šāds pilsētas iestāžu izvietojums varēja atstāt uz skolēnu disciplīnu.
 
Oficiāls pilsētas statuss bija iegūts jau pirms dažiem gadiem, taču 20. gadu sākumā atsevišķos aspektos vēl atlika nostiprināt Dobeles kā pilsētas identitāti. 1925. gadā tika apstiprināts Dobeles pilsētas ģerbonis. Ceļš pie galējā varianta izstrādes, izrādās, nav bijis tik viegls. Ģerboņa pirmo variantu pilsētas pašvaldība Heraldiskajai komitejai iesniegusi jau 1921. gadā. Pašvaldības pietiekums, kas bijis izstrādāts “pārāk ainaviskā manierē” un līdz ar to heraldikas noteikumiem neatbilstošs, ticis noraidīts. Tā vietā Heraldiskā komisija piedāvājusi variantu – zelta labības kūli uz zila fona, tomēr pašvaldību tas neapmierināja. 1924. gadā Heraldiskā komisija nākusi klajā ar jaunu piedāvājumu – melnu gaili uz sudraba lauka. Šo variantu vēlāk noraidījusi pati komisija, vienbalsīgi pieņemot lēmumu par ģerboni, kurā attēlots vairogs sarkanbaltsarkanā krāsojumā un ieslīpi novietots zobens. Tas simbolizēja zemgaļu cīņas ar Livonijas ordeni 13. gadsimtā.
 
Ekonomisku izaugsmi veicināja ne tikai pilsētas pašvaldības centieni, bet arī valsts mēroga attīstības plāni. 1925. gadā tika uzsākta jaunas dzelzceļa līnijas būvniecība posmā Liepāja – Glūda. Tajā tika iekļauta arī Dobele. Dzelzceļa posms Glūda – Dobele kravu un pasažieru pārvadājumiem tika atklāts 1927. gada 15. augustā. Visas līnijas svinīga atklāšana notika 1929. gada 25. septembrī. Svētkiem bija sagatavots īpašs vilciena reiss, kas pulksten deviņos rītā izbrauca no Rīgas, piestāja Jelgavā, Glūdā, Dobelē, Saldū, uz Ventas tilta un Skrundā, ap pieciem pēcpusdienā ienāca Liepājas stacijā. Tur vilcienu sagaidīja goda vārti un svinīgs pasākums ar orķestra mūziku un prezidenta Gustava Zemgala uzrunu.
 
Līdz ar dzelzceļa posmu, Dobelē uzsākta arī stacijas un ūdenstorņa celtniecība. Dzelzceļa stacija būvēta pēc arhitekta un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Pētera Federa projekta. Tā bija vienstāva mūra ēka ar izbūvētu mansarda stāvu dzīvokļiem.
 
Dzelzceļa līnija ienesa būtiskas pārmaiņas pilsētas dzīvē. Pirms tam Dobelei tuvākā stacija atradās Krimūnās. Tagad pati pilsēta bija tieši savienota ar lielākiem ekonomiskajiem centriem – Liepāju, Jelgavu, Rīgu. Pilsētas iedzīvotāju skaits no 1925. līdz 1935. gadam pieauga gandrīz par tūkstoti, sasniedzot ap 2400 iedzīvotāju. Literāts Žanis Unāms laikrakstā “Latvis” pārmaiņas Dobelē aprakstījis šādiem vārdiem: “Jaunais Glūdas un Liepājas dzelzceļš, ieslēgdams ērtā satiksmes lokā plašus Zemgales un Lejaskurzemes apgabalus, atdzīvina arī vairākas pilsētas, kuras agrāk panīkušas stinga starp zaļiem tīrumiem un klusām birzēm. Viena šāda ļoti redzami plaukstoša pilsēta ir Dobele, kura agrāk atgādināja pusaizmirstu iemigušu senatnes princesi, kas nemodināta snauda Bērzes skaistajos līčos.”
 
1927. gadā Saeima pieņēma jaunus noteikumus par Dobeles pilsētas robežām. Teritorija tika ievērojami paplašināta, piešķirot iedzīvotājiem 360 jaunus apbūves zemes gabalus. 20. gs. 30. gadu laikraksti vēsta, ka šajā laikā celtie nami “stiepās ārā no pilsētas pāris kilometrus”. Savukārt 1929. gada 4. maijā pilsētas domes sēdē pieņemts lēmums par jauniem ielu nosaukumiem. Ar šo lēmumu vārdu ieguvusi Bērzes iela, Lauku iela, Kooperācijas iela, Stacijas iela, Meža prospekts un vairākas citas.
 
20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē darbu uzsāka vairāki jauni uzņēmumi. 1928. gadā tagadējā Uzvaras ielā tika atklāta pirmā tipogrāfija Dobelē. Tā piederēja pilsētā pazīstamajam sabiedriskajam darbiniekam Fricim Ledainim (1894-1977). Tipogrāfija drukāja ielūgumus, veidlapas un tamlīdzīgas papīra preces, F. Ledaiņa literāro darbu “Daugavgrīvieši”, kas stāstīja par strēlnieku cīņām Pirmā Pasaules kara laikā.
 
F. Ledaiņa tipogrāfijā tika iespiesta arī pirmā pilsētas avīze – “Dobeles vēstnesis”. Tipogrāfijas telpās darbojās arī avīzes redakcija. Līdz tam presē par notikumiem Dobelē ziņoja tikai laikraksti, kas aptvēra plašākus reģionus. Pirmais iknedēļas laikraksta “Dobeles Vēstnesis” numurs iznāca 1928. gada 15. novembrī. Ievadrakstā redakcija īpaši uzsvēra laikraksta politisko neatkarību un vēlmi iestāties par tautas interesēm, risinot “sasāpējušus jautājumus”.
 
1928. gada 18. augustā Dobelē tika atvērta otrā aptieka. Pirmā un līdz tam brīdim vienīgā pilsētas aptieka bija pastāvējusi jau kopš 1806. gada. Jaunatvērtās aptiekas īpašnieks bija Rīgā dzimušais provizors Ernests Vanags, kurš izvēlējies pārcelties uz Dobeli. E. Vanags strauji kļuvis iemīļots pilsētas sabiedrībā, raksturots kā inteliģents, lietišķs, ar noteiktu raksturu. Drīz vien aptiekas īpašnieks sāka līdzdarboties arī pilsētas pašvaldībā.
 
1929. gada 1. jūnijā darbu uzsāka būvamatniecības uzņēmums “Spars”. Reklāmās tā adrese norādīta kā Francmaņa nams Baznīcas ielā, tātad tagadējā E. Francmaņa iela 1. Uzņēmums nodarbojās ar kokapstrādi, būvniecības materiālu un mēbeļu izgatavošanu. “Spars” kļuva par lielāko šāda veida uzņēmumu Dobelē, nodarbinot ap divdesmit amatnieku.
 
Joprojām aktīvākā Dobeles kultūras dzīves veidotāja bija iepriekš vairākkārt minētā Saviesīgā biedrība, kas pēc Pirmā Pasaules kara bija pakāpeniski atjaunojusi savu darbību. Biedrība sastāvēja no vairākām nodaļām, katrai atbildot par konkrētu kultūras jomu. Īpaši aktīvi darbojās Muzikāli – dramatiskā sekcija, regulāri rīkojot koncertus, teātra uzvedumus un plašus svētku psākumus.
 
1925. gada 31. jūlijā un 1. augustā norisinājās Dobeles novada jaunatnes un dziesmu svētki. Sākotnēji bija iecerēts šos svētkus rīkot kā I Zemgales jaunatnes un dziesmu svētkus, iesaistot pēc iespējas vairāk Zemgalē darbojošos kultūras un jauniešu biedrību. Taču svētku rīkotāji nolēma, ka īsā laikā un vasaras lauksaimniecības darbu periodā nav iespējams kvalitatīvi sagatavot tik liela mēroga pasākumu, tāpēc nolemts aptvert tikai Dobeles novadu, Apmeklētājiem bija iespējams ne tikai klausīties koru dziedājumos, bet arī vērot futbola mačus starp Dobeles un Rīgas komandām, apmeklēt teātra un kino izrādes, piedalīties lāpu gājienā.
 
Svarīgs notikums pilsētas kultūras dzīvē bija Dobeles un apkārtnes apvienoto orķestru mūzikas svētki 1929. gada 21. jūlijā. Svētku iniciators bija pazīstamais dārznieks un orķestru diriģents Emīls Hunhens. Svētkos piedalījās orķestri no Dobeles, tuvākās apkārtnes, arī Vidzemes. Kopumā tika pulcēti 60 mūziķi un ap 3500 apmeklētāju.  
 
Desmitgades vidū Dobelē tāpat kā citviet Latvijā parādījās doma par pieminekļa veidošanu Brīvības cīņās kritušajiem. Tika izveidota Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komiteja, kas 1928. gadā uzsāka ziedojumu vākšanu pieminekļa celtniecībai. Komiteju vadīja pilsētas galva Eduards Bētiņš. Tomēr 20. Gadu beigās darbs pie ieceres pieklusa. Aktīvāka ziedojumu vākšanas kampaņa atsākās pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, kad arī Kārlis Ulmanis izrādīja atbalstu pieminekļa celšanai. Pieminekļa izveidošana būs viens no aktuālākajiem pilsētas dzīves jautājumiem 20. gadsimta 30. gados.
 
Redzam, ka 20. gadsimta 20. gados atkopšanās pēc Pirmā Pasaules kara zaudējumiem Dobelē noritēja strauji. Pilsētā bija atgriezušies izglītoti un apņēmīgi ļaudis, kas aktīvi strādāja pie saimniecību, skolu, biedrību atjaunošanas. Pat galvaspilsētas iedzīvotājiem Dobele šķita patīkama vieta, kur veiksmīgi dibināt savus uzņēmumus. Šis laika posms pilsētas vēsturē bija kā pakāpiens uz vēl rosīgāku ikdienas dzīvi 20. gadsimta 30. gados.

Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma