Lai gan 20. gadsimta pirmā desmitgade neietilpst šobrīd aktuālajā Latvijas simtgades periodizācijā (1918-2018), tas ir notikumiem bagāts laika posms, kas būtiski ietekmējis tālāko vēstures gaitu. Piedāvājam ielūkoties šajā “desmitgadē pirms simtgades”, lai saskatītu cēloņus, kas izraisīja ievērojamas pārmaiņas Dobelē, Latvijā un arī plašāk pasaulē. Iespējams, ka jau tieši šajā laikā radās priekšnoteikumi, kas 1918. gadā ļāva pasludināt neatkarīgu valsti.
 
20. gadsimta sākumā Dobele atradās Krievijas impērijas Kurzemes guberņas sastāvā. Pilsētas statuss tobrīd vēl nebija piešķirts, un šajā laikā Dobele drīzāk uzskatīta par miestu. Tomēr iedzīvotāju skaits pieauga visai strauji. Vēl 19. gs. vidū Dobelē dzīvojuši vien pāris simti cilvēku. Ap 1900. gadu šis skaitlis jau tuvojās diviem tūkstošiem. No šāda iedzīvotāju pieauguma varētu secināt, ka Dobele kā dzīvesvieta cilvēkiem šķitusi pievilcīga un labklājības līmenis šeit bijis visai augsts.
 
Dobele bijusi saistoša ne tikai tiem, kas šeit apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Apkārtnes senākā vēsture, it īpaši Dobeles pilskalns ar pilsdrupām, pievilināja senatnes pētniekus jau kopš 19. gadsimta vidus. Īpaši aktīvi bija ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrību saistītie pētnieki - vēstures un etnogrāfijas pētnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins, mākslinieks Jūliuss Dērings, virsskolotājs Karls Bojs. Par Dobeles senvēsturi šajā laikā tapušas vairākas zinātniskas publikācijas. 1900. un 1905. gadā fotouzņēmumu sērijā pilsdrupas iemūžinājis fotogrāfs Oskars Emīls Šmits. Fotogrāfijas, kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un daļēji publicētas izdevumā “Latvijas viduslaiku pilis” (V sējums), ļauj saskatīt interesantas dekoratīvas detaļas pils fasādē, kas mūsdienās vairs nav redzamas.
 
Notikumiem bagātākais šajā desmitgadē ir 1905. gads. Tas atstāja paliekošu iespaidu uz norisēm visā Krievijas impērijā līdz pat tās sabrukumam 1917. gadā. Sabiedrības neapmierinātība ar dzīves apstākļiem bija augusi jau daudzus gadus, taču īpaši saasinājās pēc Krievijai neveiksmīgā kara ar Japānu 1904.-1905. gadā. Nemierīgais noskaņojums sasniedza kulmināciju 1905. gada janvārī, kad Sanktpēterburgā norisinājās strādnieku streiks. Cara sardzes rīcība, šaujot uz tobrīd mierīgajiem protestētājiem, izraisīja strauju pretreakciju visā impērijā. Arī Latvijas teritoriju pāršalca protestu un demonstrāciju vilnis. Līdz ar to aizsākās periods, kas dēvēts par 1905. gada revolūciju.
 
Galvenie kustības virzītāji Dobelē bija skolotāji - Oto Feldmanis, Dāvids Beika, Roberts Freibergs u.c. O. Feldmaņa vadītā skola (atradās tag. Uzvaras ielā 9) kļuva par vienu no revolūcijas atbalsta punktiem. Slepenas sapulces norisinājās arī Dobeles vilnas kārstuves telpās (tag. rūpnīcas “Spodrība” teritorija), Beiku ģimenes mājā (tag. Skolas un Krasta ielu krustojums) un Dobeles pilsdrupās.
 
1905.  gada revolūcijas kustības dalībnieku galvenās prasības bija lielāka autonomija Krievijas impērijas sastāvā esošajām tautām, dzīves apstākļu uzlabošana zemniekiem un strādniekiem. Lai gan šāds mērķis pats par sevi nešķiet negatīvi vērtējams, revolucionāru metodes nereti bija vardarbīgas. Revolūcijai īpaši raksturīga bija tās dalībnieku vēršanās pret vācbaltiešiem, kuri viņuprāt simbolizēja latviešu pakļautību verdzībai. Plaši izplatīta bija muižu, arī sabiedrisku ēku dedzināšana, kā rezultātā cieta iedzīvotāji un zuda nozīmīgas kultūras vērtības.
 
Iedzīvotāju pretošanās akcijas 1905. gadā turpinājās visu pavasari un vasaru. Kustība bija tiktāl radikalizējusies, ka augustā visā Kurzemes guberņā tika izziņots karastāvoklis. Oktobrī (17. datumā pēc tobrīd Krievijas impērijā izmantotā Jūlija kalendāra/30. datumā pēc mūsdienās izmantotā Gregora kalendāra) Krievijas cars Nikolajs II parakstīja manifestu, sniedzot impērijas iedzīvotājiem plašākas pilsoniskās, tai skaitā pulcēšanās, brīvības. Pēc manifesta izdošanas vara pakāpeniski nonāca tautas rokās. Pilsētās un pagastos nodibinājās rīcības komitejas - jaunas pašpārvaldes institūcijas agrāko pagasta valžu vietā. Dobeles rīcības komiteju vadīja O. Feldmanis.
 
Līdz decembrim revolucionāri lielā mērā bija galvenie kārtības noteicēji pilsētā. Decembra otrajā pusē (17./30. datumā) Dobelē ieradās soda ekspedīcija. Šo vienību, kuru mērķis bija revolūcijas apspiešana, ierastā taktika bija pilsētas vai ciema ielenkšana un apšaude, pieprasot iedzīvotājiem izdot aktīvos revolūcijas dalībniekus. Skolotājs O. Feldmanis un daži citi viņa biedri labprātīgi padevās, lai pilsētai netiktu nodarīts tālāks posts. Nāvessoda izpilde tikai veikta nekavējoties, Tirgus laukuma teritorijā. Aptuvenajā soda izpildes vietā šobrīd atrodas O. Feldmanim veltīts piemineklis.
 
Divas dienas pēc soda ekspedīcijas ierašanās neaizturētie revolucionāri īstenoja uzbrukumu Dobeles vācu draudzes mācītājam A. Bīlenšteinam. Iepriekš uzbrukumi bija vērsti arī pret latviešu draudzes mācītāju. Pats A. Bīlenšteins, kurš tobrīd neatradies mājās, uzbrukumā necieta. Taču uzbrukuma rezultātā tika iznīcināta gandrīz visa mācītāja gadu gaitā veidotā bibliotēka un arhīvs. Arī mēbeles un citi sadzīves priekšmeti tika iznesti un sadedzināti turpat mācītājmuižas dārzā. Neilgi pēc tam mācītājs atteicās no amata un pameta Dobeli, dzīves pēdējos gados pavadot Jelgavā.
 
Daļai aktīvāko Dobeles revolucionāru izdevās izvairīties no soda izpildes. Daudzi turpināja darbību partizānu vienībās. Nesasniedzot turpmākus rezultātus, revolucionāru darbība pakāpeniski apsīka, un 1906. gada rudens uzskatāms par tās beigu posmu. Taču līdz pat 1908. gadam spēkā bija 1905. gada augustā pasludinātais karastāvoklis.
 
Lai gan atsevišķas pilsoniskās brīvības Krievijas impērijas iedzīvotājiem šajā laikā tika piešķirtas, revolūcijas augstākie mērķi par tautu pašnoteikšanos uzreiz netika sasniegti. Tomēr 1905. gada revolūcija bija skaļi izteikusi prasību pēc lielākas autonomijas tautām impērijas sastāvā. Nemieri radīja augsni turpmākiem procesiem Krievijas impērijas iekšienē, kas noveda pie politiskās sistēmas sagruvuma un pavēra iespēju mazākajām tautām veidot savas valstis.
 
Taču starp dramatiskajiem politiskajiem notikumiem nevar aizmirst arī ikdienas dzīvi. Daudz jaunu parādību, nesaistītu ar revolūcijas notikumiem, šajā laikā atrodamas arī Dobeles sabiedrībā un kultūrā.
 
1905. gadā pilsētā darbu uzsāka ārsts Edgars Francmanis (1878-1954). E. Francmanis mācījies Dobelē un Jelgavā, vēlāk studējis medicīnu Maskavā. Pēc studijām atgriezās dzimtajā pusē un apmetās Dobelē. Ārsta privātprakse darbojās līdz Pirmā Pasaules kara sākumam, kad uz laiku E. Francmaņa darbība Dobelē tika pārtraukta. E. Francmaņa lielākie panākumi saistās ar pēckara gadiem un pirmās slimnīcas izveidošanu Dobelē. Par to plašāk nākamās desmitgades apskatā.
 
20. gadsimta sākums ieviesa ievērojamas pārmaiņas pilsētai raksturīgajā ainavā. Mūsdienās pilsētas centrs nav iedomājams bez augstā Dobeles Ev. lut. baznīcas torņa. To droši varētu uzskatīt par vienu no pilsētas simboliem, kas bieži attēlots arī uz dažādiem Dobeles suvenīriem. Taču pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem dobelniekiem pavērās pavisam cits skats uz pilsētas centru. Zināms, ka gadsimtu gaitā tornis vairākkārt rekonstruēts, ņemot vērā dažādus praktiskus apsvērumus. Visbiežāk to nācies labot ēkas pakāpeniska nolietojuma un dažādu negadījumu dēļ. Taču rekonstrukcijas darbus nereti motivēja arī pārmaiņas sabiedrības gaumē, jaunu arhitektūras stilu popularitāte.
 
Domājams, ka tieši estētika varēja būt torņa pēdējo pārbūves darbu pamatā. Doma par baznīcas ārējā veidola izmainīšanu radusies jau 19. gadsimta beigās, baznīcas 400. gadadienas svinību laikā. Kā raksta toreizējais vācu draudzes mācītājs A. Bīlenšteins, ideju par torņa paaugstināšanu izteicis tieši viņš. Tomēr ideja realizējās tikai tad, kad mācītājs pēc 1905. gada revolūcijas Dobeli jau bija pametis.
 
Pašreizējo smailo, gotisko formu un augstumu baznīcas tornis ieguva 1907. gadā. 17. gs. gravīrās redzams, ka tornim piešķirta baroka stilam raksturīga forma ar dekoratīviem elementiem. Savukārt 19. gs. beigās tapuši attēli atklāj, ka tornis bijis pavisam zems un vienkāršs. Par toreizējā Dobeles pasta priekšnieka kundzes Emīlijas Šiffers ziedojumu 500 rubļu apmērā 1908. gadā tornī uzstādīts arī no četrām pusēm apskatāms pulkstenis. Pilsētnieki šajās norisēs bijuši ieinteresēti un aktīvi līdzdarbojušies, jo notikuši vairāki baznīcas torņa rekonstrukcijai veltīti ziedojumu vākšanas pasākumi.
 
Kultūras dzīvi pilsētā šajā laikā veidoja jau 19. gs. beigās nodibinātā Dobeles Dziedātāju biedrība. Dažādas vācu tautības iedzīvotāju kultūras apvienības pastāvējušas jau agrāk, bet Dziedātāju biedrība bijusi latviešu organizācija. Biedrības statūti liecina, ka sākotnēji tā dibināta ar mērķi “kopt vairākbalsīgu kora dziedāšanu, caur tām attīstīt mūzikas garšu un veicināt garīgu dziedāšanu”. Tātad - kopt kora dziedāšanas tradīcijas. Taču drīz vien biedrības darbība izvērtusies plašāk. Regulāri rīkoti koncerti, teātra uzvedumi, sarunu vakari, kuros viesojies A. Bīlenšteins un citas sabiedrībā zināmas personas, arī labdarības pasākumi. Kādu laiku biedru sastāvā bijis pat rakstnieks Augusts Deglavs. 1909. gadā pēc Dziedātāju biedrības iniciatīvas izveidota pirmā bibliotēka Dobelē.
 

1910. gada februārī Dziedātāju biedrības darbība tika pārtraukta. Kā iemesls tam minētas nesaskaņas dalībnieku starpā. Neliela agrāko biedru grupa nodibinājusi Dobeles Izglītības biedrību, taču tā pastāvējusi neilgu laiku. Vairākums agrāko Dziedātāju biedrības dalībnieku uz likvidētās biedrības pamata izveidoja Dobeles Saviesīgo biedrību, kas darbību turpināja arī nākamajā desmitgadē.