Dobeles novada muzejs

AKTUALITĀTES

KALENDĀRS 2025.GADAM

2025. gadā divas Dobeles senākās ēkas sagaida nozīmīgas jubilejas, Dobeles pils sākta celt 1335.gadā un šogad tai aprit 690 gadu, savukārt otra senākā pilsētas celtne – Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca – celta 1495. gadā un šogad sagaida savu 530. gadu. Godinot šo pilsētas senāko un svarīgāko celtņu jubilejas, Dobeles novada muzejs 2025. gada kalendārā piedāvā ieskatīties krājuma mākslas darbos, kas attaino Dobeles pili un Dobeles Evaņģēliski luterisko baznīcu.

Kalendārs nopērkams Dobeles novada muzejā un Dobeles pilī, cena 6,60 EUR

Vairāk lasiet: Šeit!

Izstādes Dobeles novada muzejā

Muzejpedagoģiskās nodarbības muzejā:

Spied šeit , lai uzzinātu vairāk par šīm nodarbībām.

Pirms 39 gadiem tika dibināts Dobeles novada muzejs.

Atzīmējot dzimšanas dienu, gribam gan sev, gan saviem apmeklētājiem, draugiem un sekotājiem novēlēt neizsīkstošu zinātkāri, nosvērtību atsijājot svarīgo no pelavām, sparu atklāt un vēlmi dalīties atklātajā un citiem.

Mūsu komanda gan atklāj, saglabā un pēta novada vēsturi un kultūras mantojumu, gan rūpējas par skaistiem notikumiem tagadnē.

Attēlā no kreisās:

Agita – pils dāma, ko viesi sastop pirmo. Radošs gars, kas pasākumos izveidos un novadīs skaistas radošas meistarklases, bet saspringtos brīžos vienmēr saglabā aristokrātisku mieru un iedveš to arī kolēģos.

Alise – mūsu projektu vadītāja, kas izveidos brīnišķīgus svētkus, novadīs ekskursijas visu to paveiks ar pietāti pret vēsturi un tikai sev piemītošu elegantu precizitāti.

Beatrise – muzejpedagoģe, kuras veidotās nodarbības pēdējos gados īpaši aizrāvušas muzeja mazos apmeklētājus. Vienmēr ir lietas kursā par jaunumiem Latvijas kultūras dzīvē. Inteliģence un skaistums izglābs pasauli, vai vismaz pārējos kolēģus, kad atkal kaut ko neesam dzirdējuši par kādiem nozīmīgiem kultūras procesiem.

Baiba – muzeja direktore, kas spēj iedvesmot jauniem darbiem un izaicinājumiem. Lai tiktu galā ar gana raibo kolektīvu, labi attīstījusi spēju nolasīt cilvēku rakstura īpašības. Saka, ka jau sirmo, mēs gan nejūtamies ļoti vainīgi.

Katiņa - muzeja dvēsele, bez kuras pie mums nebūtu nekādas kārtības - ne telpās, ne galvās. Jau sen esam sapratuši, ka Katiņa ir mūsu elegances, nosvērtības un skaistuma paraugs. Visu mūžu strādājot par pedagogu, viņa spēj vajadzīgā mirklī pateikt pareizo padomu arī kolēģiem.

Kitija – enerģijas bumba, kas katru pils apmeklētāju sagaidīs kā visgaidītāko viesi, pili sauc par otrajām mājām un gluži vienkārši - pils un Kitija ļoti piestāv viena otrai.

Anete – parūpēsies par izstādēm un pasākumiem, un pat visstresainākajās situācijās vienmēr pateiks, ka “Viss jau būs laaaaabi!”. Un mēs ticam! Brīnišķīgi māk nodziedāt “Dzied circenītis aizkrāsnē”, bet to dzirdējuši tikai daži izredzētie.

Iveta – mūsu krājuma glabātāja, kuras pārraudzībā ir visu vērtību saglabāšana. Ivetas skrupulozā kārtība iedvesmo arī citus. Vienmēr liek atcerēties, ka muzejā nekad nekas nav pazudis, tikai labi nolikts.

Raivis – mūsu stiprais plecs un dažkārt - saprāta balss. Ar trāpīgiem komentāriem palīdz nosēsties uz zemes, kad jau atkal kāds aizplūdis Napoleona plānos. Vienmēr azotē kāds slēpts talants, kas īstajā mirklī atrisina šķietami neatrisināmo.

Aiga – miera iemiesojums, kas pasauli dara skaistāku un ar savu smaidu arī citiem liks paskatīties uz lietām no skaistās puses; kad ir laiks, notvers to visu arī gleznā.

Undīne – dzīvo pagātnē, bieži satopama drupās vai kapos, ja citiem ir iedomu draugi, tad Undīnei ir Augusts Bīlenšteins, kurš gan nav iedomu, bet nedaudz no cita laika gan. Nespēj iekļauties laika rāmjos stāstot par pili (vai Augustu Bīlenšteinu).

Arpus kadra:

Uldis – aizbrauks tur nezin kur, atvedīs to, nezin ko jeb visu nokārtos pat tad, ja īsti nav zināms kā. Braucot ekspedīcijās gandrīz nekad neapmaldās, bet viņa džentelmeniskās manieres izlavētas tuvu un tālu.

Baiba R. – ar inženiera skatu spēj atvaidzināt ļoti humanitāro muzeja vidi, bet asais prāts un šarms palīdz atrisināt katru klupšanas akmeni.

Sanija – skaistuma burve, kuras spēkos līdz nepazīšanai pārveidot muzeju un pili (tik pat mainīgi ir arī viņas mati), labi, ka humora izjūta gan paliek nemainīgi laba.

Daudz laimes mums un jums muzeja 39. dzimšanas dienā!

No ģimnāzijas līdz kara komisariātam.

Ieskatoties 19. gs. Dobeles pilsētas kartēs, viegli pamanīt, ka Bērzes labajā krastā no šī gadsimta nav saglabājusies teju neviena būve. Izņēmums ir ēka Brīvības ielā 1, kas kartēs viegli atpazīstama pēc sava novietojuma skatā uz pilsdrupām un Bērzes tilta.

Brīvības ielas 1. nams šobrīd nonācis vissliktākajā stāvoklī savs pastāvēšanas laikā, skaistā divstāvu ēka pavisam noteikti ir piedzīvojusi daudz labākas dienas.

Ēka celta kā palīgēka cara armijas ģenerāļa Eduarda Todlēbena radinieces villai, kas atradusies tagadējā ieroču veikala vietā. Šobrīd no Todlēbena villas, kas savulaik vērtēta kā skaistākā Dobeles ēka, saglabājušās vien tikai kāpnes, kas ved no tagadējā ieroču veikala pakalna uz villas parku upes pusē. Parks apņēmis visas villas kompleksa ēkas, tostarp arī ielai vistuvāko ēku Brīvības ielā 1.

Par villas parku šodien liecina gan varenās lapegles, gan ainaviski pievilcīgā akācija un dižkoka statusu sasniegušais kastaņkoks. Par šī eksemplāra dižkoka izmēriem šovasar vēlreiz pārliecinājās dabas pētnieks un rakstnieks, dobelnieks Guntis Eniņš.

Kā liecina pilsētas valdes gruntsgabalu dokumenti, ēka ar tagadējo adresi Brīvības iela 1 celta 1854. gadā. Palūkojoties no šodienas skatpunkta, senāka par šo ēku Bērzes labajā krastā ir tikai pati Dobeles pils.

Sākotnēji villas komplekss (galvenā ēka un palīgēkas) celta Todlēbenu ģimenei, bet pilsētas gruntsgabalu kartē kā ēkas īpašnieki 1885. gadā jau minēta baronu Korfu dzimta. Nav gan ziņu kad tieši notikusi īpašnieku maiņa. 1901. gadā īpašumu par 12 000 rubļiem iegādājās Reku dzimtas pārstāve Marija fon der Reke. Tieši tādēļ ēkas dažkārt dēvētas arī par Rekes namiem. Vēlāk, iespējams, īpašums sadalīts un saimniecības ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām parādās, kā piederīga jau citiem īpašniekiem. Kā bijušās villas saimniecības ēkas īpašnieks minēts vietējais tirgotājs Mozus Mālers. Pats ēkā gan nav dzīvojis, jo kā dzīves vieta norādīta Tirgus laukums 3.

1924. gadā ēkā sāka darboties Dobeles vācu ģimnāzija (izglītības iestādei nosaukumi mainījušies). Dobeles vācu vecāku savienība sekmēja skolas izveidošanu un 1921. gada 1. februārī Dobelē tika atvērta I pakāpes Dobeles pilsētas vācu pamatskola, kas sākotnēji atradās Tukuma (tagadējā Uzvaras) ielā 2. Nākamajā gadā skola pārcēlās uz telpām Skolas ielā 5, bet no minētā 1924. gada darbojās Brīvības ielā 1. Skolas pirmā vadītāja bija Marta Zillere, kuras pārraudzībā pirmajā macību gadā bija vien 13 skolēni. Vēlāk skolu vadīja Elza Harmsena, stundas vadīja Elizabete Zihmane un Dobeles vācu draudzes ilggadējais mācītājs Teodors Bernevics. Skolā darbojusies arī mācītāja kundze Elizabete Bernevica.

1935. gadā ēku iegādājusies Ošu ģimene. 1941. gadā Mildai un Augustam Ošiem, tā pat kā daudziem citiem dobelniekiem, īpašums atsavināts.

Padomju vara ēkā iemietināja kara komisariātu, bet pēc PSRS sabrukšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas ēkā kādu brīdi darbojās apvienība “Apsardze”. 21. gadsimtā ēka stāvējusi tukša, līdz tajā izcēlies ugunsgrēks un nopostijis tās jumtu.

Šī ir vienīgā vēsturiskā ēka Dobelē, kas savā teju 170 gadu garajā mūžā varētu lepoties gan ar tik ievērojamu dzimtu īpašniekiem, gan pagātni, kas izved cauri visiem politiskās un sociālās vēstures līkločiem. Ēkas liktenis ir tik pat raibs kā pašas pilsētas vēsture un tās īpašnieki to spilgti raksturo, jo gradējas no cara armijas ģenerāļa dzimtas, kas turpinās ar senu Kurzemes vācbaltu dzimtu īpašniekiem, tālāk ar 20. gs. 20.-30. gados pilsētā aktīvo un plaukstošo ebreju kopienas pārstāvju īpašniekiem, visbeidzot ar izveidojušos latviešu vidusškiras pārstāvjiem. Tālāk mājas likteni parāda tās ceļš padomju gados – vēl šobrīd daži vēsturisko ēku uztver vienīgi kā kara komisariātu. Visbeidzot nonākam līdz 90. gadu īpašumu atgūšanas haotiskajam procesam, kas nozīmēja, ka ilgi nebija saprotams, kam ēka piederīga. Šobrīd gan tas ir skaidrs – ēka ir Dobeles pašvaldības īpašums.

Atgriežoties pie kartēm, 1926. gada kartē vēl redzama tā pati aina, kas pieminētajā 1885. gada pilsētas plānā – Brīvības ielai 1 joprojām blakus ir Todlēbena villa, tā pat vēl nav izveidots ceļš, kas taisni savieno tiltu ar Liepājas šoseju.

Aplūkojot padomju gadu pilsētas ūdensapgādes plānus jau paveras cita aina – netālu no Brīvības ielas 1 lepni iezīmēts tanks, Todlēbena villa jau nodegusi (tas notika jau 1945. gadā), bet bijusī vācu ģimnāzija iezīmēta kā “voenkomat”.

80. gadu beigu/90. gadu sākuma pilsētas vēsturiskās apbūves kompleksās vērtības analīzes plānā atzīmēti objekti, kas vērtīgi pilsētas vēsturei, Brīvības ielas 1. nams iezīmēta kā “arhitektoniski kompozicionāla vērtība”. Šajā pašā plānā kā vērtības atzīmēti arī senais Zirgu pasts un citas ēkas, kas tobrīd vēl pilsētā bija saskatāmas.